Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) ir galvenā starpvalstu starptautiskā organizācija miera un starptautiskās drošības uzturēšanai un nostiprināšanai, kā arī sadarbības attīstīšanai starp valstīm. Apvienoto Nāciju Organizācijas radīšanas iniciatores bija PSRS un citas galvenās antihitleriskās koalīcijas valstis. Lēmums par Apvienoto Nāciju Organizācijas izveidošanu pieņemts PSRS, ASV un Lielbritānijas ārlietu ministru Maskavas apspriedė (1943. gada 30. oktobrī). Apvienoto Nāciju Organizācijas darbības pamatus un struktūru izstrādāja Dambārtonoksas konferencē (1944. gadā), Krimas konferencē (1945. gadā) un Sanfrancisko konferencē (1945. gadā). Termins "apvienotās nācijas" pirmo reizi tika lietots Apvienoto Nāciju deklarācijā (1942. gada 1. janvārī), kad 26 valstu pārstāvji vienojās turpināt kopīgu karu pret hitleriskās ass valstīm. Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus izstrādāja 50 valstu pārstāvji Sanfrancisko konferencē (no 1945. gada 25.aprīļa līdz tā paša gada 26. jūnijam), kurā tika radīta Apvienoto Nāciju Organizācijas. Statūtus parakstīja 1945. gada 26. jūnijā Polijā, kas konferencē nepiedalījās, parakstīja Statūtus vēlāk, taču arī Polija ir pilntiesīga Apvienoto Nāciju Organizācijas sākotnējā locekle un ietilpst Apvienoto Nāciju Organizācijas dibinātāju valstu grupā (51 valsts). Apvienoto Nāciju Organizācija oficiāli sāka darbību 1945. gada 24. oktobrī, pēc tam kad tās Statūtus ratificēja PSRS, ASV, Ķīna, Lielbritānija un Francija, kā arī vairākums valstu, kas bija parakstījušās Statūtus (ik gadu 24. oktobrī tiek atzīmēta Starptautiskā Apvienoto Nāciju Organizācijas diena). Saskaņā ar Statūtiem tās mērķis ir uzturēt starptautisku mieru un drošību; attīstīt draudzīgas attiecības starp nācijām; realizēt starptautisko sadarbību starptautisko ekonomisko, sociālo un kultūras jautājumu sfērā, kā arī sekmēt cilvēka pamattiesību un pamatbrīvības
cienīšanu; būt par centru nāciju darbības saskaņošanai šo kopīgo mērķu sasniegšanā. Saskaņā ar Statūtiem Apvienoto Nāciju Organizācijas darbības pamatprincipi ir šādi: Apvienoto Nāciju Organizācijas
locekļvalstu suverēnā līdztiesība; saistību godprātīga pildīšana
saskaņā ar Statūtiem; strīdu izšķiršana mierīgā ceļā, neradot draudus starptautiskam mieram, drošībai un taisnīgumam; savstarpējās attiecībās atturēšanās no spēka draudiem vai tā lietošanas pret citām valstīm; Apvienoto Nāciju Organizācija virspusējās palīdzības sniegšanā visos tās pasākumos, kas veikti saskaņā ar Statūtiem, atturēšanās no palīdzības jebkurai valstij, pret kuru Apvienoto Nāciju Organizācija uzsāk preventīvos vai piespiedu pasākumus; tādas rīcības nodrošināšana, lai valstis, kas nav Apvienoto Nāciju Organizācijas locekles, darbotos saskaņā ar šiem pašiem principiem, cik tas var būt nepieciešams starptautiskā miera un drošības uzturēšanai; neiejaukšanās lietās, kas pēc būtības ir jebkuras valsts
iekšējā kompetencē. Par Apvienoto Nāciju Organizācijas locekli var būt ikviena miermīlīga valsts, kas apņemas pildīt Statūtu saistības un kas pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas sprieduma var un vēlās šīs saistības pildīt.
…
