Miegs ir visbiežāk vērojamais izmainītas apziņas stāvoklis. Ikviens cilvēks apmēram trešdaļu dzīves pavada miegā. Lielākā daļa mūsdienu zināšanu par miegu iegūta laboratorijas pētījumos, kur pētījuma dalībniekiem nakts miega laikā tiek reģistrēta elektrofizioloģiskā aktivitāte un izturēšanās. Visu nakti nepārtraukti tiek kontrolēti galvas smadzeņu ģenerētie viļņi, muskuļu aktivitāte, acu kustības, sirdsdarbības frekvence, elpošana, ādas elektrovadība un citas ķermeņa funkcijas. Periodiski pētījuma dalībniekus pamodina, lai viņi pastāstītu, ko sapņojuši. Šie pētījumi sniedz apjomīgus datus, kuri palīdz iegūt skaidrāku ainu par to, kas norisinās miega laikā.
Hipnagoais stāvoklis. Laikā, kamēr nomoda stāvokli nomaina miegs, vērojams apziņas hipnaogais stāvoklis. Tas atgādina stāvokli brīdī, kad miegu nomaina nomods, un jādomā, ka ir pat identisks tam. Hipnagogā stāvokļa laikā cilvēku izjūtas var būt ļoti dažādas. Dažiem cilvēkiem, grimstot miegā, acu priekšā slīd daudzveidīgi tēli, kas atgādina sapņus, bet citi šo stāvokli nemaz neizjūt un neatceras. Hipnaoā stāvokļa pārdzīvojumus, iespējams, varētu salīdzināt ar sapņiem, lai an eksistē dažas nozīmīgas atšķirības. Piem., pat tie cilvēki, kas hipnagogā stāvokļa pārdzīvojumus spēj aprakstīt ļoti spilgti, tos parasti aizmirst daudz ātrāk nekā parastos sapņus, īpaši tad, ja hipnagogais stāvoklis pariet miegā. Hipnagogo stāvokli iespējams novērot pašam.
Miega stadijas. Miegam raksturīgas stadijas, kuras miegā atkārtojas (Lavie, 1996). Vairākumā miega stadiju elektroencefalorammā vērojami lēnie viļņi (augstas amplitūdas, lēni viļņi) un visa ķermeņa kustības, piem., stāvokļa maiņa- grozīšanās. Šim miega veidam (ko sauc par lēno viļņu miegu / nonREM sleep) ir 4 stadijas, kuru laikā pakāpeniski rodas arvien dziļāka reakcija un fizioloģisko procesu palēlināšanās.
Miega funkcijas. Mies acīmredzami ir bioloģiski nepieciešams lielākajai daļai zīdītāju. Pētījumi demonstrējuši, ka, pastāvīgi liekot, žurkām iespēju gulēt, tām rodas smaga fiziska patoloģija un pat iestājas nāve (Rechschaffen, Gilliard, Bergmann, & Winter, 1989).
Miegam ir atjaunošanas funkcija, tas palīdz organismam atgūties pēc fiziskās un psihiskās piepūles dienas laikā. Atjaunošanas hipotēze pārbaudīta miega deprivācijas pētījumos, pētījumos par treniņiem un pētījumos, kuros miega laikā veikta fizioloģisko procesu nepārtraukta kontrole, lai no teiktu, kā šie procesi varētu liecināt par atjaunošanos. Miega deprivācijas pētījumos norāda, ka cilvēka galvas smadzeņu normālai funkcionēšanai nepieciešams lēno viļņu miegs (Antrobus, 1990). Miega deprivācijas rezultātā var rasties ārkārtīga noguruma un spēku izsīkuma izjūta, percepcijas traucējumi (reizēm pat viegli izteiktas halucinācijas) un grūtības ilgstoši koncentrēt uzmanību- šīs parādības liecina par galvas smadzeņu funkciju traucējumiem.
