Gandrīz visa pasaule alu atzīst par vienu no senākajiem un baudāmākajiem dzērieniem.
Vairākums vēsturnieku ir vienisprātis, ka alus dzimšanas vieta plašākā nozīmē meklējama Tuvajos Austrumos, bet šaurākā – divos reģionos: starp Tigru un Eifratu Divupē jeb Mezopotāmijā, vēlākajā Babilonijā, un Senajā Ēģiptē.
Par alus dzimšanas laiku visbiežāk tiek minēts 6. gadu tūkstotis pirms mūsu ēras.
Ēģiptē alu gatavojuši no maizes klaipiem, kuru sastāvā bijuši milti no dīgušiem graudiem. To aromatizējuši ar kadiķiem, ingveru, safrānu un ārstniecības augiem.
Alus vai alum līdzīgu alkoholisko dzērienu brūvēšana attīstījās visā pasaulē, bet iegūtais produkts bija atkarīgs no tiem graudiem un augļiem? Kādi bija attiecīgajā novadā.
Afrikāņi gatavoja savus reibinošos dzērienus no dažādām prosas šķirnēm. Ķīnieši alu brūvēja no prosas un rīsiem. Acteki lepojās ar saviem alus dieviem, bet Dienvidamerikas indiāņi taisīja tumšu, pēc dumiem garšojošu brūvējumu, jo graudi tika iepriekš graudzēti uz ugunskura. Dienvidamerikas indiāņu sievietes brūvēja arī dzērienu no sakošļātiem kukurūzas serdeņiem.
Protams, arī Eiropā alum ir ļoti ilga vēsture. Tāpēc nav pamata apšaubīt to vēsturnieku atziņas, kuri alus darīšanas vēsturi arī Latvijas teritorijā mēra aptuveni 4000 gadu garuumā – kopš laika, kad šeit sākās pirmbaltu cilšu ieplūšana.
Rīgā alus darīts jau tūdaļ pēc pilsētas dibināšanas – 13. gadsimtā. Par alus nozīmi pilsētas dzīvē liecina, piemēram, fakts, ka 1386. gadā dibināta Alus un vīna nesēju brālība.
14. un 15. gadsimtos alus ieņēma svarīgu vietu rīdzinieku dzīvē, jo vīns kā importprece bija daudz dārgāks, bet degvīnu līdz pat 18. gadsimta lietoja tikai kā ārstniecības līdzekli. Latvieši gatavojuši gan saldo – medoto alu, gan rūgto – apiņu alu.
Alus darīšana, protams, rosīgi notika Latvijas laukos. Par alus dzīvinošo klātbūtni liecina mūsu poētiskās četrrindes – dainas. Alus brūvēšanai izmantoja ne tikai miežus, bet arī kviešus un auzas. Pazīstams bijis arī viršu alus.
…
