Secinājumi
Atcerēšanās ir viena no primārajām smadzeņu funkcijām, bet smadzenes ir orgāns, kurš atbild par visu ķermeņa organizācijas līmeņu darbību- arī nemateriālo. Šķiet, ka visspilgtāk un detalizētāk cilvēka atmiņa saglabā tieši emocionāli nozīmīgus notikumus- ne tikai negatīvus, bet arī pozitīvus, kas savukārt pierāda, cik cieši nervu sistēmas impulsi ir saistīti ar mūsu atmiņas darbību.
Cilvēks savu atmiņu attīsta jau no dzīves pirmsākumiem, kad atmiņu un maņu centri attīstās visvairāk un līdz ar to ir skaidrs, ka tieši bērnībā iegaumētās un atkārtotās informācijas apjoms un intensitāte gatavo atmiņas noturību visas dzīves garumam un tiek saglabāts visilgāk. Bet atmiņas procesu darbība lielā mērā nav atkarīga tikai no tās treniņa agrīnā vecumā, bet atmiņa veido arī visa cilvēka personības struktūru, tās procesu kvalitāte var tikt mantota arī iedzimtības ceļā un tikt trenēta ( aktīva domāšana, stratēģiskas spēles, sistemātiska jaunas informācijas ieguve utt.) vai degradēta (psiholoģiska pašizaugsmes nomākšana, neveselīgs dzīvesveids, stress utt.) visas dzīves garumā.
Darbā aplūkotās atmiņas procesu šķautnes lielā mērā ir teorētisks cilvēka atmiņas pētījumu un struktūras izklāsts, kurš tikai palīdz izprast smadzeņu spēju uztvert, kodēt, sakārtot, saglabāt, atkodēt, pārklāt un dzēst informāciju, kas uztverta no apkārtējās vides.
Par atmiņas trenēšanu ir daudz dzirdēts, bet tā īsti noticēt produktīviem rezultātiem ir grūti. Lai labāk izprastu savas spējas iemācīties un noturēt atmiņas „plauktos” vēlamo informāciju, ir nepieciešams izprast atmiņas procesu būtību, bet vēl jo svarīgāk ir izprast pašam sevi- savas psiho-fizioloģiskās īpatnības. Lielā mērā tieši tādēļ atmiņa ir izziņas process. Tādēļ diezgan droši, ka tā ir neaizvietojams komponents savas identitātes un personības satura meklējumos, cilvēkam nobriestot, jo tikai dēļ spējas „patērēt” savu atmiņu, cilvēks analizē tajā saglabāto informāciju un veido savu rīcību, reakciju un savu „es” koncepciju tagadnē un nākotnē.
…