Pēc kara ASV un PSRS nostāja svarīgos jautājumos kļuva atšķirīga, brīžiem pat pilnīgi pretēja. Spilgti tas izpaudās Vācijā.
PSRS savā okupācijas zonā sekmēja Vācijas Komunistiskās partijas pozīciju nostiprināšanos. Pēc apvienošanās ar Sociāldemokrātisko partiju šo partiju sauca par Vācijas Sociālistisko Vienības partiju (VSVP). Formāli bija atļauta arī citu partiju darbība, bet tās netika “pielaistas” pie varas.
ASV un Anglijas, Francijas (jeb rietumvalstu) zonās turpretī tika atjaunota daudzpartiju sistēma.
PSRS okupācijas zonā notika uzņēmumu nacionalizācija, t.i., to pārņemšana valsts īpašumā. Līdz 1948. gadam bija nacionalizētas 45% ražošanas jaudu. Rietumvalstu okupācijas zonās turpretī valsts īpašums tika samazināts, te nostiprinājās privātīpašums. Jau ar 1946. gadu rietumvalstis savās okupācijas zonās saskaņoja pārkārtojumus ekonomikā. Tas liecināja, ka PSRS un ASV nostāja Vācijas jautājumā bija kļuvusi atšķirīga.
Vēl lielākas pretrunas radās PSRS politikas dēļ Austrumeiropas valstīs. PSRS bija palīdzējusi šim valstīm atbrīvoties no nacistiskās Vācijas, bet pēc kara ar PSRS palīdzību šajās valstīs pie varas nostiprinājās komunisti. Zināms pamats komunistu ietekmes pieaugumam šajās valstīs bija, jo kara laikā daudzu valstu komunisti bija pretošanās kustības vadītāji un viņu popularitāte un ietekme bija liela. PSRS “palīdzība” un tās bagātā pieredze šajās valstīs tika izmantota, lai atstumtu no varas pārējās partijas, izveidotu komunistiskas valdības, kuras realizētu PSRS intereses, būtu orientētas uzturēt ciešas, “draudzīgas” attiecības ar PSRS. Rietumvalstis turpretī uzskatīja, ka šajās valstīs jānotiek demokrātiskām vēlēšanām, kurās tautas izvēlētos savus vadītājus, pieņem demokrātiskas konstitūcijas un šeit veidotos demokrātiskas valstis.
Turklāt PSRS panāca, ka informācija par notikumiem A-Eiropas valstīs netika izpausta. Rietumvalstis bieži pat nezināja, kas īsti šajās valstīs notiek. Jau 1945. gada 11. maijā Čerčils ziņoja Rūzveltam, ka starp padomju karaspēka fronti un rietumvalstīm ir nolaidies “dzelzs priekškars” un “mēs nezinām, kas aiz tā notiek”. Šīs savas šaubas Čerčils vēlāk izteica vēl skaidrāk: “No Ščecinas pie Baltijas jūras līdz Triesai pie Adrijas jūras ir nolaidies dzelzs priekškars. Aiz šīs līnijas atrodas visas senās Centrālās un A-Eiropas valstu galvaspilsētas. Varšava, Berlīne, Prāga, Vīne, Budapešta, Belgrada, Bukareste un Sofija – visas šīs slavenās pilsētas un to iedzīvotāji atrodas tā sauktajā Padomju zonā. …
