Personības attīstību ietekmē iedzimtība, sociālā vide, mērķtiecīga audzināšana un apzināta pašaudzināšana. Tie ir faktori, kas būtiski ietekmē bērna attīstību kopveselumā.
Iedzimtība ir vecāku un situ radinieku bioloģisko īpašību pārmantošana. Iedzimto mantojumu veido raksturīgākās pamatīpašības – vielmaiņa, augšana, attīstība; orgānu sistēma; atsevišķas vecāku un senču īpatnības – sejas izskats, asinsgrupa, temperaments u.c. Iedzimtība nodrošina bērnu spējas uztvert un izprast apkārtējo vidi, iemācīties nepieciešamo darbību.
Sociālā vide nosaka uztveres saturu un darbības veidus. Tieši no sociālās vides – ģimenes - bērns saņem pirmo mācību, audzināšanu. Ģimene ir bērna pirmā skola, kur pirmie skolotāji ir vecāki. Ģimene rāda paraugu, kā arī cenšas mācīt un audzināt. Savukārt nonākot bērnudārzā un skolā, bērna sociālā vide paplašinās.
Trešais svarīgais faktors ir audzināšana – „Mērķtiecīgi iecerēts, organizēts, vadīts un kontrolēts process.”[4.,47.] Audzināšanas procesā skolotājs vada tradicionālus audzināšanas pasākumus – svētkus, ekskursijas. Pa vidu tam skolotāja regulē bērnu – dod rīkojumus, aizrāda un pamāca. Bērna personība var attīstīties tikai daudzveidīgā darbībā. Tāpēc pirmsskolas vecuma bērniem piedāvā pašiem izvēlēties nodarbes. Skolas laikā tas pāriet sabiedrisko pienākumu izpildē. Skolotājam vienmēr ir jāatbalsta bērna pašiniciatīva.
Ja skolotājs sekmīgi veicina bērna attīstību, tad ar laiku bērns pats iemācās sev izvirzīt prasības –pats sāk sevi audzināt. Pašaudzināšana ir apzināta, mērķtiecīga sevis pilnveidošana. Tā parasti sākas pusaugu vecumā draugu, vecāku un skolotāju ietekmē. Skolotājam un vecākiem ir jāveicina šī audzināšanas izaugsme, izsakot atzinības, stiprinot bērna ticību saviem spēkiem.
No visiem minētajiem faktoriem, es par īpaši nozīmīgu uzskatu ģimenes lomu bērna attīstības gaitā, tālāka pievērsīšos ģimenei.
…