90.-to gadu sākumā Latvijā radās jauna sociāla un ekonomiska problēma - bezdarbs. Līdz 1990. gadam iedzīvotāju nodarbinātība valstī bija viena no augstākajām pasaulē. To lielā mērā var izskaidrot ar ilgstošo ekstensīvo tautsaimniecības attīstību, īstenojot pilnīgas nodarbinātības principu, kas, no vienas puses, ļāva novērst bezdarbu, bet, no otras puses, noteica zemu darba ražīgumu.
90.-to gadu sākumā uzsāktās ekonomiskās reformas, lai tautsaimniecību pārorientētu uz tirgus attiecībām, ietekmēja arī darba tirgu. 1992. gada 15. janvārī stājās spēkā likums "Par nodarbinātību", un tad arī tika uzsākta bezdarbnieku reģistrācija. Reģistrētais bezdarba līmenis jau pieaudzis līdz 9.3% (1999. gada rudens dati).
Tautsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju vidējais skaits tiek aprēķināts, pamatojoties uz darbaspēka izlases apsekojuma rezultātiem, uzņēmumu pārskatu datiem, kā arī atsevišķu nozaru statistikas informāciju.
Nodarbinātības politika ir neatņemama valsts sociālās un ekonomiskās politikas sastāvdaļa un ir cieši saistīta ar darba tirgus izmaiņām. Pareizi izvēlēta pieeja Nodarbinātības politikas pilnveidošanā stimulēs darbspējīgo iedzīvotāju mērķtiecīgāku darbību darba tirgū, paplašinās darba tirgus politikas darbības sfēru ar mērķi radīt jaunas darba vietas un pilnveidot darbaspēka pielāgošanos ekonomikas strukturālajām pārmaiņām.
Latvijas aktīvās nodarbinātības politikas ilgtermiņa mērķis ir Latvijas iedzīvotāju pilnas nodarbinātības, kas nodrošina visiem valsts iedzīvotājiem, kas vēlas strādāt, iespēju atrast darbu un stāties darba attiecībās, un iedzīvotāju ekonomiskās un sociālās mobilitātes nodrošināšana.…
