Terminu „bioloģiskā daudzveidība” sāka lietot samērā nesen, lai vienkāršāk izteiktu visu dzīvības formu dažādību uz Zemes. Jēdziens ietver sevī augu, dzīvnieku un mikroorganismu sugu daudzveidību, to gēnu daudzveidību un ekosistēmas daudzveidību, kuras šīs sugas veido. Kā sinonīmu varētu minēt arī jēdzienu „dzīvās dabas daudzveidība”.
Līdz šim brīdim Latvijā kopumā ir uzskaitītas apmēram 27 443 sugas, taču zinātnieki atzīst, ka reāli ir uzskaitījuši tikai 75 % kukaiņu sugu, bet apzināti – tikai 60 % vienšūņu. Praktiski neizpētītas palika mikroskopiskas sēnes un augsnē dzīvojošie bezmugurkailinieki.
Cilvēku dzīvi un labklājību tieši vai pastarpināti ietekmē dabas resursu izmantošana. 19. un 20. gs. mijā, attīstoties jaunām tehnoloģijām, sākās intensīva dabas resursu izmantošana, kas turpinās līdz pat mūsdienām. Tas noved pie bioloģiskās daudzveidības sašaurināšanas. Turklāt jaunas tehnoloģijas rada spēcīgu ūdens un gaisa piesārņojumu, kur uzkrājas bīstamas ķīmiskas vielas. Arī tas iznīcina jūtīgākās augu un dzīvnieku sugas. Pagaidām cilvēki vēl pilnībā neapzinās problēmas, kas saistās ar ozona slāņa samazināšanos, ultravioletā starojuma palielināšanos un klimatiskām izmaiņām.
Postu nodara cilvēki, izmantojot dabu. Latvijā strauji samazinājās mežu platības, tika nosusināti un izstrādāti purvi un ievērojami samazinājās lielo zīdītājdzīvnieku skaits. Piemēram, izbūvējot Daugavas hidroelektrostaciju kaskādi, iznīcinātas vismaz 10 sugu vienīgās atradnes Latvijā. Apzināti introducētas vai ievazātas daudzas augu un dzīvnieku sugas, kas negatīvi ietekmē vietējo sugu populācijas un spēj pilnīgi iznīcināt vai degradēt vietējās ekosistēmas.
Līdztekus negatīvajām parādībām dabā, kas sekoja intensīvai saimnieciskajai darbībai, Latvijā tāpat kā citur pasaulē veidojās apziņa par dabas aizsardzības nepieciešamību un dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas stratēģijas nozīmību.…
