IEVADS
Attīstoties ekonomiskām un ražošanas attiecībām radās nepieciešamība pēc, gan iekšzemes, gan starptautisko, kravu pārvadājumiem.
Kravu pārvadājumus atkarībā pēc vajadzībām un ekonomiskā efekta veic ar dažāda veida transportlīdzekļiem. Vispār izdala piecus transporta veidus, kuru darbību un organizāciju nosaka atbilstošie reglamentējošie dokumenti. Tātad pārvadājumus var veikt ar sekojošiem transporta veidiem:
dzelzceļa;
ūdens;
automobiļu;
gaisa;
cauruļvadu.
Taču no visiem šiem transporta veidiem var izdalīt atsevišķo nozari: bīstamo kravu pārvadāšana, kas saistīta ar bīstamo vielu pārvadāšanu. Protams, bīstamo kravu pārvadāšanu papildus vēl reglamentē speciālie normatīvi, gan kopēji, gan katram transporta veidam atsevišķi. Papildus prasības izvirzās arī gan kravas nosūtītajam, gan kravas pārvadātajam, gan transportlīdzeklim, gan pašai kravai un tas iepakojumam, dokumentu noformēšanai un pārvadāšanas maršruta izvēlei, kā arī pārkraušanai un glabāšanai.
Problēmas ir saistītas ar risku, kas var rasties pārvadājot bīstamo vielu (kravu). Normāla režīma bīstamas kravas nerada nekādu risku, bet avarējot transportlīdzeklim, paradoties sūcei, iedarbojoties vielām sava starpa vai ar ūdeni (gaisa skābekli) var izraisīt sprādzienu, ugunsgrēku, izdalīt cilvēkiem un apkārtējai videi kaitīgos tvaikus vai savādāk piesārņot vidi, kas savukārt var būt bīstams gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Un lai samazināt šo riska situāciju rašanas iespējas vai samazināt nelaimes gadījuma seku ietekmi arī ir izstrādāti aukstāk minēti normatīvi un izvirzītas atsevišķas prasības dotiem pārvadājumiem. Tapāt tiek padomāts arī par sekmīgo avārijas seku likvidāciju un pasākumiem veicamiem, kad vielas nonāk saskarsmē ar cilvēku un var tam kaitēt (pirmā palīdzība). Protams, atsevišķas prasības noteiktas ne tikai bīstamo vielu pārvadāšanai, bet arī to uzglabāšanai, iekraušanai un izkraušanai.
…
