Ievads
Eiropas tradīcijā brīvībai politikas ietvaros ir divas nozīmes: brīvs ir tas, kurš ir pasargāts no valsts patvaļas, kurš var brīvi rīkoties viņa paša izvēlētajā telpā, kuru valsts ne tikai respektē, bet arī sargā un stiprina. Un otra nozīme: brīvs ir tas, kurš kā pilsonis var kopā ar citiem pieņiem lēmumus, kurš ietekme politisku lēmumu pieņemšanu, un politikā arī piedalās. Pirmo paredz liberālisms, otro savukārt demokrātija.
Mūsdienu apstākļos, demokrātijas attīstības laikmetā brīvības problēma kļūst arvien globālāka, tā risinās starptautisko organizāciju līmenī likumdošanas aktu veidā, kuri mūsdienas tiek likti jebkuras politikas pamatā un tiek pasargāti.
Cilvēks vienlaicīgi ir brīvs un nav brīvs. Cilvēks nav brīvs, jo pastāv apkartēja pasaule, kura diktē cilvēkiem, kādu darbības veidu vai formu viņam ir jāizvēlas un to secību. Viņš nav brīvs, jo vienmēr pastāv viņa darbības, fizisko un garīgo spēju, tehnisko iespēju ierobežotāji. Cilvēks nav brīvs vēl tāpēc, ka eksistē tā saucama „atsvešināšana”, kura izpaužas jebkura laikā un pastāv dažādas tas formas. Atsvešināšana nozīme to, ka cilvēks zaudē kontroli par savas darbības produktiem. Tie pārvēršas par ārējo un viņam nepakļautīgu spēku. Atsvešināšana nozīme, ka ārēja pasaule kļūs sveša vai pat naidīga attiecība pret cilvēku.
Līdz ar to cilvēks ir arī brīvs, jo brīvība nozīme to, ka cilvēks var patstāvīgi rīkoties un plānot savu nākotni, izvēlēties savu dzīves ceļu. Brīvība paredz to, ka cilvēks var rīkoties attiecīgi savam vēlmēm, interesēm un priekšstatiem. Brīvība tas ir pastāvīga izvēle.
Šajā referāta tiek apskatīta brīvība Marksa un Hēgeļa koncepcijās. Tas ir interesanti ne tikai tāpēc, ka viņu uzskati ir ļoti atšķirīgi, neskatoties uz to, ka Markss bija Hēgeļa skolnieks, kaut gan viņš noraidīja Hēgeļa slēdzienus it īpaši par lietu būtību, viņš nešaubījās par sabiedrisko un vēsturisko zinātņu nozīmību; bet arī tāpēc, ka Marksa idejas praktiski ietekmēja veselas valstīs un nepastarpināti mūsu valsti.
1. Brīvības jēdziens Marksa koncepcijā.
Marksa filozofijā cilvēkam ir centrāla vieta. Tas ir nevis kāda garīga būtne vai specifisks garīgs fenomens, bet gan vēsturiskas darbības subjekts. Viņš ir aktīvs un praktisks. Cilvēks ir sarežģīta dabisko un sociālo, fizisko un garīgo faktoru vienošana. Viņš apvieno to, ko viņš ir iemantojis no saviem senčiem un to, ko ir ieguvis pats. Cilvēka tapšanas process ir objektīvs, un tāpēc cilvēks ir augstākais sasniegums matērijas organizācijā.
…
