Uz jautājumu, kas ir personība, psihologi atbild dažadi. Visbiežāk personību noteic kā cilvēku, viņa sociālo un ieguto īpatnību kopumā. Dažas personību definīcijas pasvītro, ka pie personības kvalitātem neattiecas cilvēka psiholoģiskās kvalitātes, kas rakstura viņa izziņas procesus vai individuālas darbības stilu, izņemot tos, kuri atklājās attieksmē pret cilvēkiem, sabiedrībā. Ieverojot iezīmētus ierobežojumus, personība ir cilvēks, tādās viņa psiholoģisko raksturojumu sistēmās, kurās speciāli nosacīti, atklājas sakarās, kuras ir sabiedriskas pēc savas dabas, un attiecības, ir stabilas, noteic cilvēka tikumiskās rīcības, kuram ir būtiska nozīme viņam pašam un apkārtējiem.
*Psihoanalīzes pamatlicējs ir Z.Freids
Psihoanalīzes uzskats ir, ka personība sastāv no “Superego”, “Ego” un “Id”, starp kuriem notiek cīņa un kuri tik cieči iedārbojas viens ar otru, ka grūti noteikt, kam ir lielāka ietekme uz cilvēka uzvedību. Bet personības veidošanu šeit nosaka zemapziņa.
Sociāl-psiholoģiskais uzskats (A.Adlers, K.Hornija, E.Fromms, G.Sallivans) – katrai autora teorijai ir sava jēdzienu sistēma, starp tiem var atrast daudz paralēles, kā to izdarijuši daudzi autori (James, 1947; Ruth Munroe, 1955; H.L.&R.R.Anbacher, 1956). Pēc Adlera cilvēki – sākotnēji sociālas būtnes. Katrs cilvēks ir unikāla motīvu, iezīmju, interešu, vērtību sistēma. Fromms uzskata, ka cilvēka personība attistās atbilstoši iespējām, ko dod konkrēta sabiedrība.
K.Hornija savās idejās par personību redz nevis jaunu pieeju pie personības saprašanas, bet tiecās novērst Z.Freida maldīšanas viņa bioloģiskā, mehanistiskā orientācijā.
H.Sallivans, Starppersoniskas psihiatriskas teorijas dibinātājs, uzskata, ka personība – tas ir kāda hipotetiska būtība, kas nevar būt atrauta no starppersoniskām situācijām, un starppersoniska uzvedība rada visu, kas var but uzskātāms par personību.
Personība atklājās tikai tad, kad cilvēks sāk kaut kā uzvesties pret apkārtējiem.…
