Cilvēkkapitāla koncepcija un virzība mūsdienās

Mūsdie­nu pa­sau­le rak­stu­ro­jas kā pā­rē­ja uz prin­ci­pi­ālo jaun­a ti­pa sa­bied­ris­ki-eko­no­mis­ko at­tīs­tī­bu, kur pa­mat­fak­to­ri ir zi­nā­ša­nas, iz­glī­tī­ba, cil­vē­ka dzī­ves pil­nī­ba. Sa­bied­rī­ba iet uz dar­ba­spē­ka ra­žī­gu­ma piln­vei­do­ša­nas fā­zi, kad vis­vai­rāk vēr­tēts tiek cil­vēks, vi­ņa zi­nā­ša­nas, pras­me, dar­ba ie­maņās, pro­fe­si­ona­li­tā­te. Ta­gad lie­la uz­ma­nī­ba tiek vel­tī­ta tie­ši cil­vē­ka dar­ba­spē­ka ra­žī­gu­mam.
Ar zinātniski-tehnisko progresa lomu palielināšanu ekonomiskā pieaugumā izmainījās rietumu ekonomistu-klasiķu attieksme pret darbaspēka problēmas atražošanu. Zinātnieki savu uzmanības centrā fokusēja jaunu darbaspēka nodibināšanas problēmu, tajā laikā kā agrākās pamatproblēmas bija esošā darbaspēka izmantošana. Tagadējā kapitālismā strukturālās izmaiņas ekonomikā ir kā objektīva pamatne, uz kuras izveidojās mūsdienu cilvēkkapitāla koncepcija.
Zināt­nis­ki–teh­nis­kas re­vo­lū­ci­jas laik­me­tā un pār­vei­do­ša­nas dar­ba­spē­ka ra­žī­gu­ma struk­tū­rā par eko­no­mis­kas augu­ma fak­to­ru kļūst pats dar­bi­nieks. Pa­mat­re­sur­su efek­ti­vi­tā­tes iz­man­to­ša­na ir at­ka­rī­ga no tā, cik dar­bi­nieks mo­rā­li un ma­te­ri­āli ie­in­te­re­sēts augs­tu ga­la­re­zul­tā­tu sa­snie­gšanā.…