Cilvēktiesības ( human rights ) – tiesību nozare, kura tradicionālā izpratnē regulē attiecības starp indivīdu un valsti.
No juridiskā viedokļa raugoties, tās vienmēr formulētas kādā noteiktā tiesību normā. Taču tā var būt gan rakstīta tiesību norma ( normatīvais akts ), gan nerakstīta tiesību norma ( tiesību princips ). Varētu teikt, ka cilvēktiesības ir likumu kopums, ko pieņēmusi katra valsts atsevišķi vai kopā, kā tas ir ar ANO konvencijām un deklarācijām, kurās, piemēram, noteiktas cilvēka tiesības uz dzīvību, privātās dzīves neaizskaramību, cienīgiem dzīves un darba apstākļiem, uz domas, apziņas un reliģijas brīvību, tiesības netikt diskriminētam, tiesības atstāt savu valsti un atgriezties tajā.
Kopš 1948.gada 10.decembra ANO vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas ir pieņemts uzskatīt, ka cilvēktiesībām ir globāls un universāls raksturs. Tas nozīmē, ka cilvēktiesības principā ir akceptējušas gandrīz visas pasaules valstis. Tomēr cilvēktiesību faktiskā realizācija dažādās valstīs ir ļoti dažāda ( piemēram, pilsoniskās brīvības tiek realizētas tikai demokrātiskās valstīs, daudzās jaunattīstības valstīs joprojām sastopamas netiešas verdzības formas, spīdzināšanas aizliegums tiek vairāk vai mazāk sistemātiski realizēts tikai nepilnā pusē no pasaules valstu kopskaita ).
Cilvēktiesību juridiskās izpratnes etalonu un realizācijas standartu šodienas pasaulē nosaka šo tiesību juridiskā izpratne un realizācijas standarts Rietumu demokrātiskajās un tiesiskajās valstīs. Tas gan nenozīmē, ka cilvēktiesību juridiskā izpratne arī visās rietumvalstīs ir vienmēr pilnīgi identiska – katrā valstī tiesisko normu izpratnes robežas ir nedaudz citādākas. Vesela virkne citu valstu, pirmkārt, Latīņamerikas un Austrumeiropas pēcsociālistiskās valstis, ieskaitot Latviju, pēdējos gados cenšas pietuvināt savu cilvēktiesību juridisko izpratni Rietumvalstu izpratnei un paaugstināt savu cilvēktiesību realizācijas standartu.
Tādējādi var konstatēt, ka pastāv universāls cilvēktiesību minimālstandarts, kas ir akceptēts visā pasaulē, ka pastāv paaugstināts Rietumu cilvēktiesību standarts, kas ir akceptēts un tiek realizēts attīstītajās Rietumvalstīs, un, ka pastāv vēl nacionālais pamattiesību standarts, kurā var būt iekļautas tās ,,nacionālās’’ pamattiesības, kas jau nepieder pie starptautiskā minimālstandarta vai Rietumu standarta.
Cilvēktiesību funkcijas demokrātiskā valstī.
Cilvēktiesībām demokrātiskas valsts tiesību sistēmā ir divējāda nozīme:
1)tās ir indivīda subjektīvas tiesības pret valsti, kuras tas var procesuāli realizēt;
2)tās ir visām valsts institūcijām saistošas objektīvas tiesības, kuras noteiktā apjomā nosaka valsts konstitucionālo iekārtu, bet nav saistītas ar noteiktu subjektu, kurš tās varētu procesuāli īstenot.
Cilvēktiesības kā subjektīvas tiesības ir tiesisks instruments, ar kura palīdzību indivīds var realizēt savas intereses pret valsti. Tās darbojas tiesiskajās attiecībās ‘’cilvēks – valsts ‘’, kurās cilvēks ir prasītājs, bet valsts – atbildētājs. Cilvēktiesības ir efektīvs indivīda ”juridisks ierocis” pret daudzkārt spēcīgāko valsti, kas var tikt izmantotas kā:
1)Indivīda tiesības uz aizsardzību pret valsts iejaukšanos viņa ‘’ brīvības teritorijā ”.
Indivīdam ir tiesības prasīt no valsts bezdarbību, t.i., atturēšanos no rīcības, kas ierobežotu indivīda ‘’dabisko brīvību ” pret nepieļaujamiem ierobežojumiem un tīkojumiem no valsts puses.…
