Darba vidē cilvēks pavada ievērojamu daļu no sava mūža. Šajā laikā uz viņu iedarbojas dažādi veselībai kaitīgi vai par dzīvībai bīstami faktori. Tie var būt – fizikāli (troksnis, vibrācija, starojums u.c.), ķīmiski (baktērijas, sēnes, alergēni u.c.), psihosociāli (stress, nesaskaņas darbā), kā arī dažādas šo faktoru kombinācijas. Darba vietās pastāv iespēja gūt traumas. Darba aizsardzības uzdevums ir samazināt vai novērst šo kaitīgo faktoru ietekmi un aizsargāt strādājošo veselību un dzīvību.
Svarīgākais tiesību akts, kas regulē darba aizsardzības sfēru ir 2001.gada 20.jūnijā pieņemtais „Darba aizsardzības likums”, kurš stājies spēkā 2002.gada 1.janvārī. Likums ietver galvenās prasības un principus, kas noteikti Eiropas Savienības direktīvās. Jaunajā „Darba aizsardzības likumā” un tam pakārtotajos Ministru kabineta noteikumos ir būtiski mainīta pieeja darba aizsardzības organizācijas paņēmieniem, kā arī attieksme pret drošību un veselības aizsardzību darbā kopumā. Darba aizsardzību un tās veiksmīgu īstenošanu reglamentē arī Ministru kabineta nolikumi, Labklājības ministrijas rīkojumi, Ministru prezidenta lēmumi.
Darba aizsardzības galvenais uzdevums ir noteikt tiesisko pamatu sociālo, ekonomisko, tehnisko, ārstnieciski profilaktisko un organizatorisko pasākumu realizēšanai, kā arī nodrošināt normatīvajos aktos definēto prasību ieviešanu. Tas spēj nodrošināt darba vides atveseļošanu, darba drošību, nelaimes gadījumu darbā un arodslimību skaita mazināšanu, kā arī no darba attiecībām izrietošo sociālo garantiju stabilas sistēmas darbību.
…
