IEVADS
2002.gada 1.jūnijā stājās spēkā Darba likums, kur tapis, ievērojot daudzas Eiropas Savienības direktīvas darba tiesību jomā, kas attiecas uz darba līgumiem, darba un atpūtas laiku, vienlīdzīgu attieksmi utt. Likumā iekļauti arī Eiropas sociālās hartas un Starptautiskās darba organizācijas konvenciju principi.
Darba likuma izstrādes procesā piedalījās ne tikai valsts institūciju pārstāvji, bet arī sociālie partneri — darbinieku un darba devēju pārstāvji no Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un Latvijas Darba devēju konfederācijas, tādējādi akcentējot trīspusējās sadarbības principa nozīmi likumu jaunradē.
Darba likums nosaka darba tiesību sistēmas galvenos principus un terminus. Likumā nostiprināta arī Saeimas apstiprināto starptautisko līgumu prioritāte tiesību normu konflikta gadījumā.
Darba likums, uzsverot dzimumu līdztiesības principa aktualitāti, nosaka darba devēja pienākumu noteikt vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. Likums nosaka algas aprēķināšanas shēmas, kā arī darba samaksu personām, kas jaunākas par 18 gadiem. Sīki regulētas piemaksas par papildu darbu, par darbu īpašos apstākļos, nakts darbu, virsstundu darbu, darbu nedēļas atpūtas laikā vai svētku dienā, veltot piemaksām atsevišķu nodaļu, kā arī citi ar darba samaksu saistīti jautājumi.
Lielākā daļa no uzņēmumiem vadās pēc šī likuma, bet ir arī personu grupas uz kurām ī likuma normas neattiecas vai attiecas tikai daļēji, piemēram, militārpersonas – „Uz karavīru neattiecas darba tiesiskās attiecības reglamentējošie normatīvie akti. Karavīra dienesta dienas ilgums ir atkarīgs no dienesta nepieciešamības.” Arī karavīru darba samaksu nosaka atsevišķi Ministru kabineta noteikumi.
Tā kā jau vairāk nekā 6 gadus esmu saistīts ar militāro dienestu, un darba samaksas jautājums vienmēr ir bijis svarīgs, tad dotajā darbā centīšos noskaidrot darba samaksu regulējošo normu būtību un salīdzināt Nacionālo Bruņoto Spēku (NBS) un civilo iestāžu un uzņēmumu darba samaksas principus.
…
