Arodbiedrības – algotu darbinieku brīvas un neatkarīgas organizācijas savu biedru darba, sociālo un ekonomisko tiesību un interešu aizstāvībai attiecībās ar valsts institūcijai un darba devējiem1.
Saskaņā ar 1990.gada 13.decembra Latvijas Republikas likuma “Par arodbiedrībām” 1.pantu Latvijas Republikas arodbiedrības ir neatkarīgas sabiedriskas organizācijas, kas pauž, pārstāv un aizstāv savu biedru darba un citas sociālās un ekonomiskās tiesības un intereses saskaņā ar Latvijas Republikas likumu “Par arodbiedrībām”, citiem Latvijas Republikā spēkā esošajiem likumiem un Latvijas Republikas arodbiedrību statūtiem, kā arī ievērojot principus un normas, kas noteiktas vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un citos starptautiskajos paktos un konvencijās.
Arodbiedrības ir tiesības veidot strādājošiem un studējošiem, un pat darba devējiem ir tiesības veidot savas arodbiedrības. Savā darbībā neatkarīgas, arodbiedrības tiek veidotas kā juridiskas personas, pēc arodiem, nozarēm vai teritoriālā iedalījuma, reģistrētas Tieslietu ministrijā, un to darbību regulē likums “Par arodbiedrībām” un pieņemtie statūti. Lai izveidotu arodbiedrību organizācijā ir nepieciešams apvienoties vismaz piecdesmit biedriem vai ne mazāk par vienu ceturtdaļu no uzņēmumā, iestādē vai profesijā strādājošiem.
Šeit gribētos izcelt nelielu likuma burta divdomību. Saskaņā ar augstāk minētajiem nosacījumiem, kas atbilst arī likuma “Par arodbiedrībām” 3.panta nosacījumiem, biedru skaitam jābūt ne mazāk kā vienai ceturtdaļai no uzņēmumā vai kādā citā organizācijā vai nozarē strādājošiem. Taču pats par sevi saprotams, ka Tieslietu ministrija noraidītu viena cilvēka izveidotu arodbiedrību, kaut arī viņš būtu strikti pieturējies pie minētā likuma attiecīgā panta nosacījumiem, t.i. uzņēmumā, kurā viņš strādā ir nodarbināti tikai četri cilvēki, no kuriem trīs nav izteikuši vēlmi kļūt par arodbiedrības biedriem.
Svarīgākās arodbiedrību funkcijas:
1)Arodbiedrībām ir likumdošanas iniciatīva,
2)Tiesības piedalīties iedzīvotāju dzīves līmeņa kritēriju noteikšanā
3)Pārstāvēt biedrus attiecībās ar darba devēju;
4)Slēgt kolektīvos līgumus;
5)Konsultēt likumā paredzētos gadījumos darba devēju;
Bez tam arodbiedrības var ierosināt pārkāpēju atstādināšanu, ieteikt grozīt vai apturēt pretlikumīgus lēmumus, pārstāvēt un aizstāvēt savus biedrus visās iestādēs, kontrolēt savu biedru darba attiecību pārtraukšanas tiesiskumu.
Neskatoties uz to, ka arodbiedrības arī ir sabiedriskas organizācijas, tieši sava specifiskā biedru sastāva (strādājošie un studējošie), pienākumu un tiesību (biedru interešu aizstāvība attiecībās ar darba devēju un citās jomās) ziņā, arodbiedrības atšķiras no citām sabiedriskām organizācijām.
Spilgts piemērs arodbiedrību interešu aizstāvībā var uzskatīt 1994.gada 3.marta likumu “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju”. Šā likuma 23.panta 5.punkts paredz, ka apstiprinot valsts uzņēmuma privatizācijas noteikumus, privatizācijas aģentūrai jāuzaicina privatizējamā uzņēmuma darbinieku arodu organizācijas pārstāvis, bet, ja privatizējamā uzņēmumā nav arodu organizācijas, - privatizējamā uzņēmuma darbinieku pārstāvis. …
