Ikviena attīstīta sabiedrība dzīvo saskaņā ar pašas radītiem un akceptētiem noteikumiem. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā, Latvijas sabiedrība ir veidojusi savu dzīvi, likumus pēc jauniem principiem – tādiem, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam, t.sk., demokrātijas principam un starptautiskajiem standartiem. Demokrātisku valsti raksturo cilvēktiesību ievērošana un likumu vara. Tas nozīmē, ka cilvēks ir galvenā vērtība mūsu valstī un ka cilvēka tiesības tiek ierobežotas tikai ar likumu un atbilstoši likumam. Likuma vara ir galvenais garants cilvēktiesību īstenošanai valstī.
Satversmes 107.pantā teikts, ka “...ikvienam darbiniekam ir tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadējo atvaļinājumu”1. Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija, kura pieņemta ANO Ģenerālā Asamblejā 1948.gada 10.decembrī, 24.pants nosaka, ka “katram cilvēkam ir tiesības uz atpūtu un brīvo laiku, ieskaitot tiesības uz saprātīgu darbadienas ierobežojumu un uz apmaksātu periodisku atvaļinājumu”2.
Jāņem vērā, ka Satversme attiecas uz visiem un katru, kas atrodas Latvijas teritorijā. Tiesības uz darba un atpūtas laiku skar ikvienu Latvijā dzīvojošu cilvēku, tāpēc savam kvalifikācijas darbam izvēlējos tēmu – Darba un atpūtas laiks. Darba tiesības ir vienas no svarīgākajām pamattiesībām, kas nostiprinātas gan Satversmē, gan starptautiskajās tiesībās.
Darba likums, kurš stājās spēkā 2002.gada 1.jūnijā, tapis ievērojot daudzas Eiropas Savienības direktīvas darba tiesību jomā, kas attiecas uz darba līgumiem, darba un atpūtas laiku, vienlīdzīgu attieksmi utt. Likumā iekļauti arī Eiropas sociālās hartas un Starptautiskās darba organizācijas konvenciju principi.…
