Viena no lietām, kas, vienkāršiem vārdiem izsakoties, “bojā dzīvi”, ir cilvēka negatīvās emocijas, tai skaitā dusmas. Dusmu eksistence vienmēr ir darījusi nemierīgus un bijusi aktuāla ne tikai katram cilvēkam individuāli - tā ir tikusi apspriesta visdažādākajās kultūrās. Par dusmām un dusmošanos var runāt no dažādiem aspektiem: filosofiskiem, ezotēriskiem un psiholoģiskiem. Tāpēc mans referāts būs šo dažādo skatu punktu atziņu apvienojums, un tas tiks veidots vairāk kā neliels pārdomu darbs, nevis kā nopietns pētījums ar stingri noteiktu uzbūvi.
Kas ir dusmas un ko tās dara?
Dusmas ir emocionāls stāvoklis, kura iestāšanās iemesli ir visdažādākie, un tie pārsvarā ir atkarīgi no paša cilvēka apziņas attīstības pakāpes, smadzeņu un psihes darbības īpatnībām – cilvēka pašuztveres un pasaules uztveres. Dusmas varētu būt rezultāts tam, ka cilvēks vēl nav spējis īstenot savā dzīvē nosvērtību un rāmumu, nav spējis iemācīties sadzīvot ar sevi un apkārtējo pasauli.
Pašas dusmas filosofijā tiek uzskatītas par afekta stāvokli. Tieši atrodoties dusmu izraisītā afekta stāvoklī cilvēki nespēj adekvāti atbildēt par savu rīcību un tās sekām, un bieži vien pēc tam tiek rūgti nožēlota pārsteidzīgā rīcība dusmu iespaidā.
Manuprāt, dusmas ietilpst Aristoteļa “nesavaldībā”. Lai gan “savaldība” un “nesavaldība” vairāk būtu attiecināmi uz nosvērtības un rāmuma jautājumu, tie tomēr ir saistīti ar dusmām, jo dusmas izpaužas kā viens no nesavaldības rezultātiem. Tas, “ka dusmās nerīkojas tā, kā reiz apsvērts, t.i., ka dusmas ir pretrunā ar gudrību, tā ir dusmu problēma.”1…
