Dzintars ( lietuviski gintaras), klasisks organisko savienojumu minerāls, skujkoku sveķu izraktenis, galvenokārt paleogēna periodā. Dažkārt termins “Dzintars” tiek nepamatoti lietots attiecībā uz visiem sveķu izrakteņiem melneogēna periodā, kuriem ir līdzīgas ārējās pazīmes, bet atšķiras no Dzintara pēc ķīmiskās uzbūves. Dzintars ir fosilie sveķi, kas tiek augstu vērtēti to zeltainās krāsas dēļ. Lielākā daļa pasaules dzintara ir 30 -90 miljonus gadu veca. No ārpuses Dzintars parasti ir pārklāts ar biezu, pelēku, necaurspīdīgu vai brūnu slāni, oksidācijas produktu. Dzintara krāsa- reti ūdens caurspīdīga, piena balta, sarkanbrūna (oksidējies dzintars), parasti dzeltena, ļoti reti skatoties pret gaismu zils vai zaļš. Dzintars ir caurspīdīgs vai dūmakains, atkarībā no piemaisījumiem izšķir: puscaurspīdīgo dūmakaino Dzintaru, bastarda (caurspīdīgs šaurās joslās), kaula un piena (necaurspīdīgā). Viena daļa dzintara satur tā sauktos inklūzus- kukaiņus vai augu paliekas ietvertas Dzintarā. Dzintars dod specifisku infrasarkano staru spektru, kas ļauj viennozīmīgi atšķirt to no citiem ārēji līdzīgiem Dzintarveidīgiem sveķu izrakteņiem. Kukaiņu esamība dažos dzintara gabalos vedināja romiešus uz domu (kura vēlāk izrādījās patiesa), ka tas kādreiz ir bijis šķidrs un tad noklājis kukaini. Karsējot dzintaru, tas kūst.
Trīsarpus tūkstošgades pirms mūsu ēras rotas no dzintara nēsāja faraoni un Ēģiptes priesteri. Klejotāju tautas – gunni un skifi – izmantoja dzintaru kā maiņas vienību. Interese par dzintaru bija ne tikai pacēluma, bet arī krituma periodos: dzintaru vērtēja gan zelta cenā, gan sudraba, bet varēja izmantot arī kā kurināmo. …
