Verdi agrīnās operas parādījās 40 gados, itāļu nacionālās atbrīvošanās cīņu laikā, kad visā Eiropā brieda demokrātiskā revolucionārā kustība. Itālijā abas šīs kustības puses apvienojas. Milānā 1848. gadā notika revolūcija, romā 1849. gadā nodibinājās pat republikā. 50. gadu sakumā Italijā iestājās ilgstošs reakcijas posms, bet kopš 50. gadu beigām sākās izšķirošā fāze cīņā par Itālijas apvienošanu: laika posms no 1859. līdz 1861. gadam ir lielu cīņu laikmets, kad notiek zemnieku sacelšanās, kad tautas karavadoņa Garibaldi vadībā tiek atbrīvota Neapole, Pjemontai pievienotie apgabali pasludināti par Italijas karaļvalsti. Tautas spēka nobiedēta buržuāzija pārsvidās reakcijas nometne, un, ta pat kā Vācijā, demokrātiskos centienus zemes apvienošanā paveica monarhija. Italijas apvienošanas cīņas noslēdzās 1871. gadā, kad karaļa Viktora Emanuela karaspēks iegāja Romā un tā tika pasludināta par valsts galvaspilsātu.
Verdi daiļrade bija ļoti cieši saistīt ar šīm cīņām. Komponists pat ieguva nosaukumu: “Vīrs no tautas“, “Komponists kara cepurā“, “Itālijas revolūcijas maestro“. Sava laika lielākā italiešu mākslinieka vārdā patrioti ieraudzīja nacionālās apvienosanas lozungu: “E Viva Verdi!“.
Piedzimis 1813. gadā Ziemeļitālijā, Parmas provincē, no bērnības ciši saaudzis ar tautas dzīvi, Džuzepe Verdi dziļi iepazina tās muzikālo folkloru, kas ietekmēja viņa mākslas demokrātiskumu. Folklorizējās arī daudzas Verdi melodijas. Viņa revolucionārā dzisma “Skan taures“ kļuva par garibaldiešu himnu, bet vairāku operu korus tauta uztvēra kā laikmetīgas patriotiskās dzismas.
…
