Pēdējos gados Eiropas Savienība arvien aktīvāk sevi grib apzināties un parādīt kā starptautisku aktieri. Visiem ES pazīstama tieši kā ekonomiska organizācija, apvienība, kuras pamatā ir ekonomiskās izaugsmes un sadarbības veicināšana tās dalībvalstu starpā. Sadarbība ekonomiskā jomā nesusi Eiropai lielu labumu un nu par to jau var runāt kā vienu no starptautiskās ekonomikas noteicējām.
Eiropas Savienības drošības politika ir samēra jauna koncepcija, kas plašāk sāka tikt apspriesta 90. gadu sākumā. Tika izveidota vienota Eiropas drošības un aizsardzības politika. 1999. gadā Havjers Solana tika iecelts par Eiropas Savienības augsto pārstāvi kopējai ārējai un drošības politikai. Pateicoties viņa aktīvam darbam 2003. gada decembrī tika pieņemta arī Eiropas drošības stratēģija, kas nozīmēja beidzot vienotu ES politiku drošības jautājumos. Izveidota ir arī Eiropas aizsardzības aģentūra, kuras uzdevums būs stiprināt Eiropas valstu aizsardzības spējas krīžu vadībā, lai veicinātu Eiropas drošības un aizsardzības politikas tālāku attīstību.1
Neskatoties uz to, pastāv nopietnas diskusijas par to, vai šāda Eiropas Savienības drošības lomas palielināšana nav pretrunā ar tās principiem, vai tas negatīvi neiespaidos sadarbību ar NATO un ASV vai pārklāsies ar NATO uzdevumiem un vai vispār Eiropai tāda ir nepieciešama un cik reālas ir ES iespējas. Diskusiju līmenī šāda politika tiek virzīta uz priekšu, taču praktiski neko vērā ņemamu vēl nav izdevies panākt. Tas rada pamatotu skepsi, vai ES ir nepieciešams to īstenot un kādi ir tās patiesie mērķi, jo skaidrs, ka NATO joprojām saglabās savu lomu kā galvenais aizsarg spēks. …