Eitanāzija un ētika

Eitanāzija ir ar nolūku izraisīta otra cilvēka nāve ar mērķi atvieglot nenovēršamas un neatgriezeniskas viņa sāpes un ciešanas. Tā tiek pielietota, ja neārstējami slims cilvēks cieš neizturamas sāpes vai arī ir dziļā bezapziņā bez cerībām uz atlabšanu, un tā dod iespēju cilvēkam cieņpilni beigt savu dzīvi, nekļūstot par apgrūtinājumu sev un citiem. Aktīvā eitanāzija ietver nāvējošu substanču vai citu nāvējošu līdzekļu izmantošanu. Parasti tā ir kādas letālas injekcijas ievadīšana cilvēka organismā. Par eitanāziju netiek uzskatīta, bet līdzīga tai ir ārsta asistēta pašnāvība - ārsts pacientu apgādā ar nepieciešamajām zināšanām un / vai līdzekļiem pašnāvības veikšanai. Pats būtiskākais – eitanāzijai jābūt diagnostiski pamatotai un brīvprātīgai – pēc paša slimnieka lūguma vai viņa tuvinieku lūguma, ja slimnieks ir bez apziņas un bez cerībām to atgūt (Par labu nāvi…, [b.g.]). Bioētikas enciklopēdijā ir sniegtas četras eitanāzijas nozīmes: • personu, kuras smagi cieš, nāves paātrināšana; • lieko cilvēku dzīvības izbeigšana; • rūpes par mirstošiem slimniekiem; • dot cilvēkam iespēju mirt (Par labu nāvi…, [b.g.]). Eitanāziju var īstenot divās formās: aktīvā un pasīvā formā. Aktīvās un pasīvās eitanāzijas atšķirību speciālisti uzskata par svarīgāko medicīnas ētikas problēmu.