Ievads.
Mūsdienās mēs bieži vien upurējam savas ētiskās un morālās vērtības, principus un ideālus, lai varētu nodrošināt savu eksistenci. Mums bieži nākas ‘’pārkāpt sev pāri’’, lai izdzīvotu. Tomēr ir jābūt kādai robežai, lai nesāktu valdīt visatļautība un anarhisms. Sīkāk neiedziļinoties, varētu šķist, ka eksistenciālisms ir tieši tāds virziens, kas sludina absolūto brīvību un bezatbildību. Vai tas tiešām tā ir es mēģināšu atklāt savā darbā, tomēr sākumā gribētu apskatīt, kas tad īsti ir ētika un kas eksistenciālisms.
Ētika ir filosofijas nozare, kas sistemātiski pēta cilvēciskās vērtības. Tās pētījumu objekts ir arī uzvedības un tikumības teorijas, tikumisko normu jēga. Ētika ir cieši saistīta ar citām disciplīnām, piemēram, antropoloģiju, etoloģiju, politoloģiju, psiholoģiju un socioloģiju. 1
Eksistenciālisms ir ētiskā iracionālisma paveids, pārņēmis dzīves filosofijas un fenomenoloģijas idejas. Eksistenciālistiskajā ētikā, tāpat kā filosofija, nav vienota skola. Izšķir divus tās nozarojumus- ateistisko un reliģisko. Eksistenciālisma ētikā var izdalīt kopīgu principu un ideju sistēmu, kam ir individuālistiska ievirze. Centrālā problēma ir cilvēka stāvoklis pasaulē. Tikai tad, kad cilvēks izdara morālu izvēli pilnīgā vientulībā, paklausīdams savai absolūti brīvai iecerei, viņš pēc eksistenciālistu domām, ir atbildīgs par savu esamību. Eksistenciālistiskajai ētikai cauri aužas nolemtības, vientulības, dzīves absurduma un bezjēdzības motīvi, samierināšanās ar īstenību, tiekšanās pēc nāves.
…
