Elēģija sengrieķu arhaiskā perioda lirikā: tematika un raksturiezīmes

Publiskos pasākumos izpildītas arī garas vēstījoša satura elēģijas. Tās līdz mūsu dienām tomēr nav nonākušas un par tām saglabājies maz liecību. Šīs elēģijas vēstījušas par pilsētu dibināšanu no vēsturiska ieskata un arī aktuāliem notikumiem, kas ar tām saistīti, it sevišķi kariem. Tās bijušas paredzētas izpildījumam tautas priekšā svētkos. Par vēstījošās elēģijas pamatlicēju tiek uzskatīts Mimnerms, kuram piedēvēta elēģijas Smirneīda sacerēšana. Tajā vēstīts par Smirnas pilsētas dibināšanu un tās cīņu pret Austrumu iebrucējiem līdiešiem. Arī Tirtajam bijusi elēģiskajā distihā rakstīta poēma ar nosaukumu Politeia, kurā runāts par Spartu. Arī Simonīds sacerējis vēstījošu elēģiju par Platajas kauju.
Kā redzams, sengrieķu elēģija bijis vispusīgs žanrs, kura tematika skārusi dažādus privātās un politiskās dzīves jautājumus – tā pauž gan mīlestības jūtas, gan pamācošas filozofiskas pārdomas, gan patriotiskus aicinājumus aizstāvēt dzimteni un politiskus tematus, gan stāsta par vēsturiskiem notikumiem.
Elēģijas ārējā raksturīgā pazīme, ar ko tā atšķiras no citiem žanriem, ir pantmērs, kādā tā tradicionāli sacerēta – elēģiskais distihs. Saturiski to lielākajā daļā gadījumu raksturo autora personisko jūtu un uzskatu paušana. Simposija dzejā tie bija aristokrātijas uzskati un intereses, kuras visspilgtāk redzam Teognīda sacerējumos, savukārt publiski izpildītajā – visas tautas kopīgās intereses un vērtības. Te ne vienmēr parādās autora domas. Tirtaja dzejā, piemēram, redzams, ka autors paudis visas Spartas pilsoņu kopienas uzskatus, nevis savus subjektīvos. Savukārt Solona politiskajās elēģijās skaidri parādās viņa paša uzskati un nostāja, tiecoties pēc vispārēja valsts un pilsoņu labuma. Tā runā par sava laika aktuālajiem notikumiem, elēģijai raksturīgas arī nopietnas pārdomas, didaktiskums.
…