Tas, vai elektroniskais pierādījums ir pieļaujams, šobrīd Latvijā vairumā gadījumu ietekmē elektronisko pieradījumu ticamību, jo lietās, kurās tiek analizēti elektroniskie pierādījumi, process vairumā gadījumu ir formāls. Tehnisko zināšanu nepilnību dēļ procesa virzītājam nav iespējams elektroniskos pierādījumus novērtēt pēc būtības, tādēļ lielākā uzmanība tiek veltīta formālajai pusei – vai elektroniskie pierādījumi iegūti un nostiprināti likumā paredzētajā kārtībā, izmantojot atļautās un ieteicamās metodes.
Dažādos procesos ir dažādi pieļaujamības kritēriji, kas ļauj par nepieļaujamiem atzīt arī tādus pierādījumus, kas pēc loģikas ir ticami un, nepārkāpjot noteiktas iegūšanas metodes, nebūtu iegūstami.
Ņemot vērā, ka ir nepieciešams rast risinājumu, kā vienādot tiesību praksi elektronisko pierādījumu novērtēšanā un to pieļaujamības nodrošināšanā, šajā darbā autore apskatīs pieļaujamības nodrošināšanas problemātiku Latvijā dažādās pierādījumu iegūšanas darbībās – galvenokārt no kriminālprocesuālā aspekta.…