Emocionālā inteliģence

IEVADS
„Sadusmoties var ikviens – tas ir viegli. Taču izrādīt dusmas tajos gadījumos un pret tiem, pret kuriem vajag, tāpat darīt to pienācīgi un tieši tad, un tik ilgu laiku, cik vajag – tas nav viegli” šādus vārdus minējis pasaules slavens zinātnieks Aristotelis.
Emocionālā inteliģence palīdz veiksmīgāk risināt konfliktus, tā zināmā mēra ļauj izvairīties no konfliktējošām attiecībām.
Emocionālā inteliģence nodrošina efektīvu pašvadību. Pašvadība ir viens no saskarsmes veidiem, faktiski tā ir saskarsme pašam ar sevi. Šāda saskarsme nedrīkst izpalikt, tai jānotiek un tā notiek nepārtraukti domās, iztēlē. Pašvadība ir saistīta ar spēju un prasmi būt vienatnē, pašam ar sevi. Refleksija un pašvadība ir savstarpēji saistīti lielumi. Pašvadība tā ir katra paša personīgās dzīves organizēšana, tas nozīmē, ka cilvēks:
izzina pats sevi;
novērtē sevi;
plāno sevi.
Jēdziens „emocionālā inteliģence” Latvijā pirmoreiz ienāca 20.gadsimta 90.gados. Līdz tam ar vārdu „inteliģence” sapratām daudz šaurāk, uzskatot, ka cilvēka intelekts ir ģenētiski nosacīts lielums, ko dzīves pieredze nespēj mainīt, un ka mūsu likteni nosaka galvenokārt garīgās spējas. Tomēr bieži vien cilvēki ar augstu inteliģences koeficientu ir ne visai veiksmīgi attiecībās un karjerā, turpretī cilvēki ar pieticīgāku intelektu nereti gūst labus panākumus dzīvē. Manuprāt, šo spēju izzināšana ir īpaši aktuāla šodien, kad savstarpējās attiecībās pietrūkst iecietības un sapratnes, ir mainījusies sabiedrības vērtības sistēma, palielinoties baudas un mantas kā vērtības nozīmei, pastiprinoties konkurencei darba tirgū.
…