Faktoru analīzes būtība ir tā, ka, pamatojoties uz rādītāju kopu, kas raksturo pētāmo
ekonomisko parādību, var izdalīt nelielu skaitu kompleksu faktoru, ko nevar novērot tieši, tie
nav korelatīvi saistīti un raksturo sākotnējo faktoru sistēmas vispārīgo struktūru.
Faktoru analīze radās sakarā ar uzdevumu risināšanu psiholoģijā. Sākumā tās mērķis bija
sastādīt cilvēka spēju un uzvedības matemātisko modeli. Par faktoru analīzes pamatlicēju tiek
uzskatīts Čarlzs Spīrmens, kurš 1904.gadā izteica hipotēzi par tāda faktora eksistenci, kas ir
kopējs visiem intelektuālajiem testiem. Trīsdesmitajos gados faktoru analīze no jauna ieguva
popularitāti, un sākās tās strauja attīstība. Mūsdienās šo metodi pielieto dažādās nozarēs –
tehnikā, ģeoloģijā, medicīnā, bioloģijā, ģeogrāfijā.
Faktoru analīzes izmantošanas nepieciešamība ekonomikā parādās detalizēti, pētot
ekonomisko parādību veidus. Izšķir trīs ekonomisko parādību veidus:
1) parādības, kuras var raksturot ar pazīmēm, starp kurām sakarības nav būtiskas;
2) parādības, ko raksturo cieši savstarpēji saistītu pazīmju sistēma;
3) parādības, ko raksturo pazīmju grupa, kurā to savstarpējā saistība nav būtiska,
un vienlaikus cieši saistītu pazīmju grupa.
Ekonomiskos procesus raksturo rādītāji, kuriem nav tiešas skaitliskas izteiksmes, bet kurus
raksturo tā saucamie parciālie rādītāji skaitliskā izteiksmē, piemēram:
o ražošanas efektivitāte,
o ražošanas intensifikācija,
o darba organizācijas,
o vadīšanas līmenis u.c.
Šādu parādību aprakstīšanā efektīvi ir izmantot faktoru analīzi.
Tādējādi pašu ekonomisko procesu īpašības rada nepieciešamību izmantot faktoru analīzi.
Izvirzot uzdevumu – pētīt ar faktoru analīzi, var būt divas pieejas:
1) Tiek izteikta hipotēze par ekonomisko rādītāju savstarpējo saistību un hipotēzi
pierāda ar faktoru analīzi. Šajā gadījumā faktoru analīze ir hipotēžu pārbaudes līdzeklis.
2) Hipotēze par rādītāju savstarpējo sakarību netiek izvirzīta. Tā var būt tajos
gadījumos, kad pētījumi tiek veikti nepietiekami izzinātā sfērā. Tādā gadījumā faktoru analīze
kļūst par hipotēžu izvirzīšanas līdzekli.
4
Tādējādi, lai veiktu faktoru analīzi, ir pietiekami, ja ir pati vispārīgākā hipotēze par to, ka
apskatāmajā kopā ir kāda likumsakarība, kuru vēlāk atsedz pati faktoru analīze.
Tāpat kā korelācijas analīze loģiski turpina grupēšanas metodes, tā faktoru analīzi var
uzskatīt kā tiešu korelācijas analīzes turpinājumu, tā kā faktoru analīzes pamatā ir pētāmo
pazīmju pāru korelācijas koeficientu matrica.…
