Ievads
Sabiedrība sastāv no vīriešiem un sievietēm, tomēr viens no dzimumiem ir priviliģētā statusā, kamēr otrs tiek dēvēts par civilizācijas otro pusīti, dzimuma dēļ tiek diskriminēts, kas lielā mērā atņem pašrealizācijas iespējas. Lai arī Latvija bija viena no pirmajām valstīm pasaulē, kurā atļāva sievietēm vēlēt - 1918.g., un Latvijā ir likumi, kuri sargā sievieti, dzimumlīdztiesība ir formāla. Reālā situācija ir tāda, ka dzimumdiskriminācija pastāv ļoti spēcīgā formā. Vīriešiem ir ļoti daudz privilēģiju gan ģimenē, gan publiskajā sektorā - sabiedrība joprojām ir patriarhāla, kas izslēdz demokrātijas iespējas – Latvija ir demokrātiska republika(?), jo šī demokrātija attiecas arī uz sievieti. Cilvēkam nemaz nav jāorientējas šajos jautājumos, lai to saprastu, atliek tikai kādam vīrietim vai zēnam pajautāt, kur ir sievietes vieta, vai arī kādi ir viņas un kādi – viņa pienākumi. Kur paliek cilvēka tiesības uz brīvību, kas šodien tik ļoti tiek sludinātas? Man tā šķiet aktuāla problēma, tāpēc par gada darba tēmu izvēlējos „ FEMINA – sieviete mūsdienu laika un telpas robežās ”. Ne tikai tāpēc, ka esmu sieviete – darbā ir ļoti daudz personīgo domu un uzskatu, skatījuma uz šīm problēmām un to risinājuma iespējām -, bet arī tāpēc, ka no tā, vai sieviete varēs veiksmīgi iesaistīties dažādās tā saucamajās vīriešu sfērās (bizness, politika u.c.), izskaust dzimumstereotipus, līdz ar to diskrimināciju, ir atkarīga nācijas pastāvēšana – demogrāfisko problēmu rezultātā Eiropā trūkst cilvēku darbspējas vecumā, kuri nodrošina ar sociālajiem līdzekļiem pensijas vecuma cilvēkus, invalīdus, māmiņas.
Izklausās diezgan feministiski, bet tāda nebūt nav mana doma – es nevainoju vīriešus kā dzimumu, bet kā tradicionālo normu, uzskatu, stereotipu reproducētājus, uzturētājus. Es vēlos vienlīdzīgas tiesības neatkarīgi no piederības dzimumam, taču neuzskatu, ka tāpēc, piemēram, vajadzētu vīriešiem zaudēt savas manieres – atvērt durvis, pasniegt roku, kāpjot ārā no sabiedriskā transporta, panest iepirkuma maisiņus (sieviete var panest arī pati, ja nepieciešams, bet izmanto stereotipu savā labā), jo tā ir pieklājība, savā ziņā varbūt pateicība, par to, ka sieviete dzemdē bērnus.
Savā darbā „FEMINA – sieviete mūsdienu laika un telpas robežās” aplūkoju, kādā veidā izpaužas dzimumdiskriminācija, kādi ir tās cēloņi un veicinātāji, kur lielu uzsvaru lieku uz masu medijiem, jo sevišķi žurnāliem, lai parādītu, kādos apmēros tiek skalotas sieviešu smadzenes, kādi faktori to ierobežo, kādi ir problēmas risinājumi, kāda ir sievietes loma mūsdienu sabiedrībā un vai tā aprobežojas tikai ar mātes - sievas pienākumu izpildi. Vēlos apgāzt sabiedrībā valdošos stereotipus. Visu cenšos parādīt no dažādiem skatu punktiem, parādīt, ka nav tikai balts vai melns, bet, ka ir balts un melns, jo katrā cilvēkā ir gan sievišķā būtība, gan vīrišķā, tikai vide, kurā augam, mūsos vienu pusi veido par dominējošo. Dzimumdiskriminācija attiecas arī uz vīriešiem, bet tā šajā darbā aplūkota pastarpināti, lai parādītu, ka arī viņi no tās cieš, attiecībā uz sievietēm, tā izpaužas daudz smagāk, piemēram, vardarbība ģimenē, kura galvenokārt vērsta uz sievieti, tikai tāpēc, lai celtu vīrieša EGO; baznīca vēlas aizliegt abortus, lai atkal pakļautu sievietes dzīvību nāvei; sievietes ķermenis ir pieejams visdažādākajos veidos un nopērkams, kā blakus produkts lielākajai daļai preču. Sabiedrība runā un uztraucas par daudzām problēmām – par globālo sasilšanu, finansu krīzi, badu Āfrikā utt., taču par netaisnībām, kas tiek vērstas pret sievieti, runā tikai tur, kur tā ir patiešām nenoslēpjama problēma – Indijā, kur ik gadu tiek nogalināts tūkstošiem jaundzimušu meitenīšu, Somālijā, kur sievietes izvaro, lai apliecinātu savu varu.
Darbs izkārtots sešās lielās nodaļās – 1.FEMINA; 2.IMAGO FEMINA; 3.ACTIO FEMINA; 4.MISSUS FEMINA; 5.IUS FEMINA; 6.MASCULUS ; katrai no tām ir vairākas apakšnodaļas. Nodaļu virsraksti veidoti latīņu valodā, jo cīņas par sieviešu tiesībām formulējums pazīstams ar latīņu valodas jēdzienu feminisms. Tomēr nodaļu nosaukumi manā darbā nepretendē ne uz latīnisku precizitāti - tie vairāk izmantoti kā simboli, - ne arī norāda uz feministisku cīņu par pasaules pārveidošanu.
Darbā izmantoti provokatīvi un humoristiski attēli, lai uzsvērtu problēmas muļķību vai tieši pretēji nopietnību, dotu pozitīvus un negatīvus piemērus.
Mana tēma ir cieši saistīta ar reālo laiku un vidi, tāpēc darbā izmantots plašs internetā pieejamo resursu klāts – statistikas dati, cilvēku viedokļi, raksti par šo tēmu, izmantota arī pieejamā literatūra, kura gan saistīta ar vispārīgu procesu un kustību raksturojumu, jo nav grāmatu, kurās analizētu sievieti Latvijas sabiedrībā šobrīd, izmantoti arī pieejamie pētījumi, aptaujas, sarunas, bez šaubām personīgā pieredze.
Protams, ka ir arī tādas sievietes, kuras ar savu drosmi un apņēmību pamazām iekarojušas un izkarojušas savu vietu sabiedrībā, ieguvušas ne vienu vien vīriešu pozīciju, kas pierāda, ka ir tikai jāgrib, un tad ir visas iespējas uz pašrealizāciju, jo ne valstij, ne baznīcai, ne sabiedrībai nav varas pār mūsu dziļāko būtību, ko mēdz dēvēt par dvēseli. Mūsdienu cilvēka lielākā problēma ir tā, ka mēs baidāmies zaudēt drošības izjūtu, ko sniedz sabiedrība mums apkārt. Par šo šķietamo drošību, par šo šķietami vieglo dzīvi, kura rit saskaņā ar standartiem, normām un tradīcijām, mēs maksājam ar savu brīvību, bet ko mēs iegūstam? Mēs vienkārši pagarinām savu eksistenci, atražojam sevi, skrienam pa apli – kustamies, darbojamies, bet uz priekšu netiekam. Es iesaku atmest visas nosacītības un tradīcijas, kuras sevi ir pierādījušas kā nekam nederīgas, aizmirst par to, ko saka citi, un dzīvot savu dzīvi – dzīvot, nevis eksistēt; būt pašam, nevis kalpot par dekorāciju citu cilvēku dzīvēs. Sieviešu arvien pieaugošā konkurēt spēja iespaido vīriešus, tāpēc rodas gan jaunas problēmas, gan citādāki vīriešu tipi.
Sievietei un vīrietim ir jāmaina sava domāšana, katrs indivīds veido sabiedrības pamatu, līdz ar to mainīsies visa sabiedrības uztvere un attieksme.
…
