Vārds “filozofija” ir grieķu izcelsmes (gr. Philosophia; sophia – gudrība, zināšana; philein – mīlēt). Tomēr pašu filozofiju nebūtu pareizi uzskatīt vienīgi un tikai par sengrieķu un līdz ar to par eiropeiskās kultūtas fenomenu. Arī senā Indija un senā Ķīna var pretendēt uz filozofijas dzimšanas vietas statusu. Vai šo cilvēces kultūras fenomenu sauc par daršanu – senindiešu tapšanu-redzēšanu (spēju redzēt, pārdzīvot, saredzēt patiesības gaismu) vai arī sengrieķu filozofiju – gudrības mīlestību, - tā rodas kā īpašs pasaules redzējums, kultūras un pasaules uzskata dimensija, kas nodarbojas ar attiecībām starp pasauli un cilvēku pasaulē, ar pasaules atziņas principu apjēgšanu. No vienas puses, filozofija izaug no cilvēka dabiskās tieksmes izprast pasauli un savu vietu tajā. Pavisam vispārīgi filozofiju varētu raksturot kā īpašu pasaules izzināšanas, skaidrošanas, saprašanas formu.
Latviešu filozofija izveidojās 19. gadsimtā, un pirms tam gadsimtu gaitā latviešu pasaules uzskatā īpaša nozīme bija mitoloģijai un folklorai gan kā “augstākai gudrībai”, gan kā ētikai un estētikai, tātad latviešu pasaules uzskatā dominēja nevis logosa, bet poētiskā orientācija. Pasaules kultūra tanī ienāca ar kristietību, Bībeli. Tāpēc latviešu filozofijas veidošanās gaitā īpaša nozīme bija tautas un tās pašapziņas vēsturiskajiem likteņiem, vācu tradīcijas iekļaušanai filozofijas tapšanas un attīstības gaitā.
Ja mēs runājam par to ar kādām problēmām filozofija kā zinātne nodarbojas, tad var teikt, ka filozofija nodarbojas ar pasaules uzskata, atziņas pamatošanas un kritikas, speciālo zinātņu metodoloģijas un loģikas problēmām. Tāpēc pasaules uzskatam ir īpaša nozīme ne tikai reliģijā un mitoloģijā, mākslā, bet arī filozofijā. Filozofija sniedz pasaules uzskata teorētisko pamatojumu. …
