Ekonomiskā darbība ir komplicēta, saistīta, un šo procesu cēloņi un sekas prasa vērtēšanu, jo tikai tad seko rīcība ar izdevīgāko variantu. Gan mikroekonomikas, makroekonomikas galvenā problēma ir ražošanas resursu ierobežotība. No šīs atziņas tiek veidoti visdažādākie loģiskie secinājumi. Tāpēc ražošanas resursu alternatīvas izvēle ir viena no centrālajām makroekonomikas problēmām. Alternatīvu izvēle veido makroekonomikas virzienu, tā nav nejauša.
Izvēle vienmēr ir motivēta. Jebkura normāla rīcība ir motivēta. Vienmēr eksistē pamudinoši faktori, kas liek attiecīgi rīkoties. Šie faktori ir loģiski analizējami. Ekonomikas centrālā problēma ir saimniekotāju subjektu jebkuru darbinieku motivācijas cēloņsakarību izdibināšana, t.i. izpētīt, kādi nosacījumi, cēloņi nosaka kādus rezultātus, sekas. Bez motīvu izzināšanas nevar izprast un vadīt saimnieciskos procesus, prognozēt konkrētas ekonomiskās uzvedības, rīcības tuvākās un tālākās sekas. Makroekonomikā motivācija izpaužas caur lielo skaitļu likumu. Tautsaimnieciskais rezultāts ir cilvēku vairākuma uzvedības auglis. Te darbojas nevis autonoms indivīds, bet lielas sociālās grupas, kuras vieno un saliedē kopīgi motīvi, vienādas intereses. Atsevišķu cilvēku individuāli centieni grupas sastāvā ir jau atmesti, palicis tikai kopīgais. Vispārinājuma augstākā virsotne ir “homo economikus“. Tas ir tirgus ekonomikas vispārināts subjekts. Arī “homo economikus“ pēc sociālā stāvokļa nav viendabīgs, tāpēc arī makroekonomika pēta un ievēro sociālo grupu motivāciju.
Ir tādi motivācijas elementi, kas makroekonomikā izpaužas atkārtoti. Vispirms jāmin tā motivācija, kas saistās ar ekonomisko parādību skaitlisko lielumu.…