1. Grupu teorija
Psiholoģijas vārdnīcā grupu definē kā skaitliski ierobežotu, pēc kādas noteiktas pazīmes no sociālā veseluma izdalītu cilvēku kopumu.
Katrs cilvēks no pirmās dzīves dienas līdz pēdējai ir iekļauts vienā vai vairākās grupās: ģimenē, darba vidē, sociālās institūcijās. Grupas veidojas pēc noteiktām pazīmēm, sociālā statusa, organizācijas, darbības perioda, darbības satura, sociālās uzvedības, juridiskā statusa utt. Cilvēka liktenis ir mazāk atkarīgs no sociālās iekārtas, bet vairāk no tā, kādā reālā grupā viņš dzīvo. Attiecības grupā veidojas uz sociālo un individuālo gaidu pamata un savstarpējās uzticēšanās, atklātības, sadarbības, interakcijas pamata. Katrs grupas loceklis individuāli izjūt savu piederību pie grupas un apzinās savu sociālo statusu un lomu. Cilvēks grupā attīstās kā personība: vērtē, salīdzina, baidās, respektē, ietekmējas. Iekļaujoties grupā cilvēks pieņem grupas sociālas uzvedības normas, tradīcijas, kā arī grupas darba metodes.
Grupa veic dažādas funkcijas mikrovidē un makrovidē. Svarīgākās no tām ir cilvēka saskarsmes vajadzību nodrošināšana, darbības mērķu realizēšanas sekmēšana un sadarbības efektivitātes veicināšana. Grupas locekļu psihi ietekmē mikrovides un makrovides procesi, kas reducējas grupas apziņā – domāšanā, psiholoģiskajā klimatā. Grupas kvalitāti, attīstības fāzi raksturo rādītāju sistēma. Par grupām var spriest, vadoties gan pēc sociāliem, gan psiholoģiskiem kritērijiem. Šis jautājums šķiet tiek atrisināts, klasificējot sociālās grupas lielajās un mazajās ar norādi, ka lielās sociālās grupas galvenokārt ir socioloģisko pētījumu objekts, bet mazās grupas ir sociālās psiholoģijas uzmanības centrā. Galvenā problēma ir tā, ka grūti novilkt robežu starp lielajām un mazajām grupām. Vienu no pašām vispārīgākajām grupas definīcijām sniedz Šārona Brēma. Sociālā grupa ir indivīdu kopums, uz kuru var attiecināt vismaz vienu no šiem raksturojumiem: 1) šie indivīdi noteiktā laika periodā atrodas mijiedarbībā; 2) viņiem ir kopēja piederība kādai sociālajai kategorijai (dzimumam, tautībai utt.); 3) viņiem ir kopējs liktenis, identitāte vai mērķi.
Mazās grupas “apakšējo” robeža ir divu vai trīs cilvēku kopība (drīzāk gan trīs cilvēki, jo konflikts divu cilvēku grupā ir praktiski neatrisināms un tam ir personisks raksturs, tikai trešās personas klātbūtne veido jaunu pozīciju – novērotāju, kurš var ietekmēt konflikta atrisināšanu). Mazās grupas “augšējā” robeža ir 7 2 cilvēki. No otras puses – reālajās mazajās grupās, piemēram, skolas klasēs, var būt 10, 15, 20 un pat 30 cilvēki. No tā var secināt, ka mazās grupas “augšējo” un “apakšējo” robežu nosaka šīs grupas veicamās darbības specifika.
Grupas, kuru “apakšējā” robeža pārsniedz mazās grupas “augšējo” robežu var uzskatīt par lielām. Pie lielām grupām pieder pilsētas un valsts iedzīvotāji utt.
…
