Sabiedrības pamats ir veselīga un laimīga ģimene. Diemžēl gan nelabvēlīgo ekoloģisko apstākļu dēļ, gan citu patogēnu faktoru ietekmē – alkoholisms, toksikomānija, narkomānija, ar ārstu nesaskaņota dažādu medikamentu lietošana utt. - arvien biežāk piedzimst bērni ar fiziskās un garīgās attīstības defektiem. Pieaug arī to bērnu skaits, kuri fiziskās attīstības un psihiskās darbības defektus gūst savas individuālās dzīves laikā.
Tautas dzejnieks Imants Ziedonis savā aprakstu grāmatā “ Kurzemīte” par šo rūgto patiesību raksta šādus vārdus: “ Tagad Stiklos ir palīgskola, kur māca debilus bērnus. Te notiek cīņa par cilvēka atdošanu saprāta dzīvei, ģimenei un darbam. Tās dažas stundas skolas uzņemšanas komisijā, kurā man bija iespēja klāt būt, laikam ilgi manī paliks kā viens no traģiskākajiem tās vasaras iespaidiem.” [I. Ziedonis 1984.-84. lpp.].
Jā, šie bērni ir jāatdod dzīvei. Taču nepietiek tikai ar vēlēšanos palīdzēt, ir jāzina bērnu psihiskās un fiziskās īpatnības, viņu intelektuālās darbības noviržu būtība un cēloņi, ir jāprot prognozēt šādu bērnu sociālās un medicīniskās rehabilitācijas iespējas. Viena no zinātnēm, kas vecākus un pedagogus apbruņo ar šim nolūkam nepieciešamajām zināšanām, ir speciālā pedagoģija. Tā radusies un turpina attīstīties uz psiholoģisko, medicīnisko un pedagoģisko zinātņu saskares robežas. Tāpēc ikvienam speciālistam, kas nodarbojas ar anomālo bērnu audzināšanas problēmām, jābūt pietiekami kompetentam un vismaz elementāri jāorientējas visās minētajās zinātnēs.
Psihiatrijas vēsture ir 200. gadus veca, psihiskās slimības bija jau sen. Veidojoties viduslaiku pilsētām, palielinoties tām, psihiski slimie sāka traucēt, vajadzēja viņus izolēt, norobežot, tā radās psihiskās slimnīcas. Pirms tam slimie cilvēki klaiņoja gar klosteriem. Slimnīcu skaits strauji pieauga, bet tās bija ļoti sliktas, telpas sliktas, apstākļi smagi, slimos uzraudzīja zaldāti. Vienu daļu no psihiski slimajiem uzskatīja par velna apsēstiem, arī Žanna d’Arka tika uzskatīta par psihiski slimu, ar to cīnījās Svētā inkvizīcija- sadedzināja uz sārta, citus slimos, kuri nonāca garīdznieku rokās, ārstēja ar sprediķiem, tā mēģinot izdzīt sātanu. Cirta āderes, nolēja asinis, deva caurejas zāles, daudzus turēja važās piesietus gadiem ilgi.
Pinels - pirmais psihiatrijā zināmais zinātnieks, francūzis. Pirms 200. gadiem psihiatrijā sākās nesaistīšanas princips, mazākā daļa tika uzskatīta par slimniekiem. Pinels lika iestādēs ar pacientiem apieties brīvāk un aprakstīt cilvēka slimības vēsturi. Tādā veidā radās iespēja uzkrāt zinātnisku informāciju. Diagnoze dod iespēju uzzināt par slimnieka nākotni un slimības attīstību, taču nebija zāļu ar kurām apvaldīt slimniekus, tāpēc kaut kādi elementi no saistīšanas saglabājās turpmāk. Trako krekli šodien vairs nepastāv, tā sauktie “bumbieri”, kuri bija no drēbes, tika izmantoti slimniekiem - tos bāza mutē, lai nevarētu kost un spļaut. Pastāvēja arī kaste, no kuras ārā bija tikai galva, slimais cilvēks nevarēja pakustēties. Pastāvēja arī mehāniskā un ūdens terapija - lēja 10 spaiņus auksta ūdens uz galvas, mehāniskajā terapijā - ievietoja visādos aparātos, kas līdzīgi karuseļiem.
20. gadsimtā psihiatriskās slimnīcas kļuva aizvien vairāk un pieblīvētākas.…
