Nereti sabiedrībā dominē uzskats, ka garīgums pilnīgi izslēdz reālo, laicīgo dzīvi, taču šāds apgalvojums nav patiess, jo garīgums nenoliedz ārējo dzīvi. Ārējai dzīvei ir jābūt mūsu iekšējās, dievišķās dzīves izpausmei. Pedagoģijas terminu skaidrojošajā vārdnīcā garīgums ir definēts šādi: „Tā ir pazīme, kas piemīt cilvēkam, to būtiski atšķirdama no citām dzīvām būtnēm un balstās uz izkoptu cilvēka garīgo sfēru, garīgo būtību. Garīgums saistīts ar cilvēciskās pašapziņas, pašvērtības izpratni un izjūtu, prasmi saskatīt, izjust garīgos spēkus citos cilvēkos un sevī. (2,109)
Garīgumu plaši analizē dažādu reliģisko konfesiju, kā arī filozofisko novirzienu pārstāvji. Daoismā tiek akcentēts, ka cilvēks pats sev aizsedz gaismu, tas ir, pats sev aizšķērso ceļu uz vēlamo. Tātad tas, kas mēs esam, neļauj mums kļūt par to, kas mēs gribam būt. Tādejādi ir nepieciešama domāšanas un rīcības disciplīna, lai palīdzētu cilvēkam atvērt sev ceļu, atbrīvoties no savas iekšējās būtības, atvērties un kļūt savādākam, tādam, kādu pats indivīds sevi vēlētos redzēt (6).
Cilvēks ir divu dabu – garīgās un materiālās – pilnība, un vadošā ir Garīgā Daba. Saskaņā ar to rodas jauns fundamentāls princips, kurš noteic, ka visi procesi jāveido atbilstoši cilvēka vienotajai būtībai, nevis tikai materiālajai dabai.(3)
Garīgums ir fundamentāli jēdziens, un, ja tas kļūs par pasaules (arī darba pasaules) stūrakmeņiem, tad veicinās nepārtrauktu cilvēka dabas uzlabošanās evolucionāro procesu. Tas ir personības balsts grūtajā pilnveidošanās un augšupejas ceļā, dzīves un darba virzošais spēks kopējam labumam.…
