Tiek pieņemta doma, ka ietekme nav vienpusēja, bet gan divpusējs process, kura vienā pusē ir bērns ar garīgās attīstības traucējumiem un otrā pusē viņa vecāki, brāļi/māsas, cilvēki, ar kuriem notiek saskarsme. Starp šīm divām pusēm notiek mijiedarbība un nepārtraukta ietekme abos virzienos. Tā, ka tas ir divpusējs process, tad turpmākajās darba nodaļās tiks aplūkota abu pušu ietekmes un lomas šajā mijiedarbības procesā. To, kā ģimene ietekmē bērna ar garīgās attīstības traucējumiem attīstību un kā bērns ietekmē ģimeni un tās ikdienu.
Tradicionāli par galveno audzināšanas institūtu tiek uzskatīta ģimene. Tas, ko bērns iegūst ģimenē tiek saglabāts visu turpmāko dzīvi un ietekmēs to, kā bērns rīkosies, uzvedīsies, kādas būs viņa vērtības un kā viņš pavadīs savu dzīvi. Tieši ģimenē bērns saņem pirmo dzīves pieredzi, izdara pirmos novērojumus un mācās, kā uzvesties atšķirīgās dzīves situācijās. No audzināšanas nosacījumiem ģimenē ir atkarīga adekvāta un neadekvāta bērna uzvedība.
Bērnu ar garīgo atpalicību attīstības psiholoģiskie pētījumi izceļ ģimenes, kurās bērns mācās un tiek audzināts, svarīgumu. Pozitīvas attiecības ģimenē ir galvenais nosacījums bērna ar garīgās attīstības traucējumiem optimālai attīstībai (Weiner, 2003). Ģimene var būt galvenais resurss darbā ar bērnu, kuram ir garīgās attīstības traucējumi. Tās locekļi var palīdzēt uzturēt bērnu ārpus aprūpes centriem, attīstīt viņa prasmes un talantus. Vecāki var funkcionēt kā daļa no jebkuras ārstēšanas un treniņu programmas. …