Gotika aptvēra laika posmu aptuveni no 13 – 15. gs, dažviet tas sākās agrāk, dažviet turpinājās ilgāk. 12. gadsimta beigās sākās tendence ļauties brīvākām mākslas un arhitektūras formām, ko rosināja, krusta karu laikā gūtie iespaidi Austrumu zemēs. Krusta karu dalībniekus bija apbūrusi islāma arhitektūras greznums, vieglums un graciozitāte, ko iztēlē viņi mēdza salīdzināt ar akmens mežģīnēm. Romāniskā smagnējība sāka šķist pārāk drūma un nomācoša.
Gotika savu pilnību sasniedza sakrālās arhitektūras celtnēs, it īpaši pilsētu katedrālēs. Grandiozās gotikas katedrāles ļoti atšķīrās no romānikas dievnamiem. Gotikai raksturīgais būvformu vertikālisms un to dinamiskie kārtojumi radija iespaidu, it kā viss būvķermenis trauksmaini tiektos uz augšu, ko kāpināja augstie, ažūriem torņi, dažādi vertikāli arhitektoniski rotājumi, lielie logi ar smailloka arku augšējiem noslēgumiem, gaismēnu mijā grimstošās plastiski greznotās fasādes un dziļie portāli, kas bija ieguvuši neparastus, it kā no mežģīnēm veidotus smalkus vainagojumus. Par arhitektūru nereti mēdz teikt, ka tā ir sastingusi mūzika, ka tās formas ir it kā ar acīm skatāmi brīnišķīgi skaņu viļņi, kas pauž vārdos neizsakāmas izjūtas un noskaņas. Attiecībā uz gotikas celtnēm minētais teiciens sevi pilnībā attaisno. …
