Grieķija vissenākajos laikos

Eiropas dienvidos, Balkānu pussalas dienvidu daļā, atrodas neliela kalnaina zeme -- Grieķija. Grieķijas kalni ir stāvi un klinšaini. Akmeņainajās kalnu nogāzēs auga krūmi un reta zāle. Līdzenumos zeme bija auglīga. Grieķijā ir dzelzs rūdas, vara, sudraba un marmora atradnes.
Grieķijas austrumu piekraste, ko apskalo Egejas jūra, ir ļoti izrobota. Šauras pussalas tālu iestiepjas jūrā, bet jūras līči dziļi iespiežas sauszemē. Šeit ir daudz vietu, kur izdevīgi piestāt kuģiem. Jūrā ir daudz zivju. Egejas jūrā ir ļoti daudz salu. Tās atrodas tik tuvu cita pie citas, ka gandrīz no katras var saskatīt kaimiņu salas.
Grieķijā reizēm notiek zemestrīces, īsajās ziemās līst lietus un nereti plosās stipras vētras. Pārējos gadalaikos debesis ir bez mākoņiem un spīd saule. Upes vasarā gandrīz pavisam izsīkst. Pavadot draugus ceļā, grieķi tiem novēl «laimīgu ceļu un svaigu ūdeni».
Daba sadalījusi Grieķiju trijās daļās — Dienvidgrieķijā, Vidus-grieķijā un Ziemelgrieķijā. Jūras līči atdala Dienvidgriekiju jeb Peloponēsu no Vidusgrieķijas. Tikai šaura pāreja tās savieno vienu ar otru. Kalnu grēdas šķir Vidusgrieķiju no Ziemeļgrieķijas. Tikai piekrastē, starp kalniem un jūru, ir šaurā Termopilii pāreja. Senajos laikos pa to gāja vienīgais braucamais ceļš no Vidusgrieķija.- uz ziemeļiem.Katru Grieķijas daļu kalni sadala sīkākos apgabalos. No viena apgabala uz otru senatnē varēja nokļūt vai nu braucot pa jūru, vai arī ejot pa kalnu taciņām.…