Imitācijas modelis – algoritmisks stohastisks (nejaušs) modelis, kas imitē sistēmas darbības algoritmu, bieži datorprogrammu veidā. Imitācijas modeļi ļauj pietiekami vienkārši ievērot gadījumus iedarbības un citus faktorus. Imitējošais modelis ir ekonomiski-matēmatisks (pārsvara datora) modelis, kura pētīšana notiek ar eksperimentālām metodēm vai modelēšanas palīdzību.
Imitējošā modelēšana paredz daudzskaitlīgu eksperimentu veikšanu ar modeļiem ar mērķi noteikt modeļa izejas parametra masīva nozīmi in tā analīzi pie noteiktām modeļa ievades parametru skaitlisku raksturojumu kombinācijām, kuras interesē pētnieku, ekspertu un praktisko lietotāju. Piemēram, lielu interesi izsauc jautājums, kas vislielākā mērā (kadi faktori) ietekmē inflācijas procesu, kuru var raksturot ar tādiem rezultatīviem rādītājiem kā kopējās inflācijas gada vidējais rādītājs?
Imitācijas modelēšana – sarežģītu sistēmu modelēšana ar datora palīdzību, imitējot šo sistēmu ārēju un iekšēju gadījuma faktoru iedarbību. Imitācijas modelēšanu visbiežāk sauc par pētāmā procesa tiešu algoritmisku modelēšanu ar datorprogrammu, kuru sauc par imitācijas modeļi.
Pētāmas sistēmas funkcionēšanas modelēšanas uzdevums ir iegūt informāciju par sistēmas stāvokļi maiņu laikā, kas nepieciešama, lai izskaitļotu funkcionēšanas procesa raksturojumus.
Imitējošajā modelēšanā var tikt plaši pielietotas ekonomiski-matemātiskās metodes, programmnodrošinājums, personālie datori. Attīstoties datortehnoloģijām, imitējošā modelēšana ir kļuvusi par vienu no visplašāk izplatītākajām metodēm sarežģītu sistēmu pētīšanā, galvenokārt, to, kuras nepakļaujas analītiskiem pētījumiem. Var teikt ka :
- Tradicionālais ekonomikas līdzsvara modelis ir pētāmā ekonomiskā procesa mirkļa stāvokļa „fotoattēls” ,
- Bet imitējošā modelēšana – „filma” , kura attēlo sistēmas pāreju no viena stāvokļa otrā.
Pie tam parādās plašas pētnieka, eksperta „dialoga” iespējas ar imitējošo modeli. Var papildināt modeli ar jauniem procesiem (jaunu uzņēmumu rašanās), izslēgt dažus procesus (bankrotējušie uzņēmumi), mainīt modelēsanas laika parametrus utt.
Imitējošās modelēšanas popularitāti var izskaidrot ar to, ka tieši šī modelēšanas metode patreiz ir vienīga zinātniski pamatotā sistēmu uzvedības izpētes metode, mainot ārējos un iekšējos sistēmas parametrus.
Galvenie imitējošās modelēšanas mērķi:
• Analizēt sistēmas uzvedību dažādās situācijās – ar kontrolējamām izmaiņām parametros vidē, kurā atrodas pētāmā sistēma;
• Realizēt reālā objekta kontroles un vadības iespējas. Piemēram, zinot modeļa uzvedību un vadības ietekmi uz modeli, kas atbilst reālajam objektam, var pārnest dažas no šīm ietekmēs uz reālo objektu;
• Noteikt procesu virzību reālajā objektā reālā laikā;
• Optimizēt reālā objekta svarīgākās funkcijas (darbību)
• Veikts reālā objekta uzvedības kontroli un prognozēšanu;
• Radīt iespēju izpētīt tādu objektu uzvedību, kuri nepadodas citiem izpētes paņēmieniem to bīštamības, dārdzīas, ,,normāla,, modelēšamas procesa veikšanas problemātiskuma dēļ;
• Uzlabot imitējošās modelēšanas pamat paņēmienu izpratni.
(Jansons, V. un V. Jurēnoks. Ekonomiskā modelēšana. Rīga : Rīgas Tehniskās universitātes izdevniecība, 2005. 22. lpp.)
Vēl viena imitēšanas modelēšanas definīcija - parādību un procesu pētīšanas metode, kurā pētāmo objektu aizstāj ar kādu citu sistēmu (modeli). Piemēram, pētāmo objektu aizstāj ar tā matemātisko aprakstu un imitāciju veic analītiski. Bieži izmanto dažādus imitēšanas veidus, kas balstās uz sistēmas darbības aprakstu ar datora programmu. Imitējošās modelēšanas termins ieviests 1960-to gadu sākumā. Var atzīmēt divus pamata virzienus imitējošās modelēšanas attīstībā:
1. „Pusnormatīvo” daudzkritēriju (cilvēka un datora mijiedarbības) modeļu attīstība;
2. Modeļu „kas būs, ja...” – „if-tehnoloģijas” attīstība;
„if-tehnoloģijas” būtība balstas uz to, ka analizējot kāda ekonomiska objekta (sistēmas) uzvedību, ir nepieciešams izcelt pamata faktorus (sistēmas ievades parametrus), kuri nosaka objekta (sistēmas) rezultatīvā lieluma (izejas parametra) izmaiņas.
