Impresionisms un postimpresionisms

Impresionisms bija pirmais virziens Francijā, kurš iezīmēja pavērsienu mākslas attīstībā, taču reizē tas bija pēdējais virziens, kas vēl – kaut arī daļēji – balstījās uz klasiskās mākslas sasniegumiem. Visi impreionisma izcilākie pārstāvji izauga, respektējot klasiskās tradīcijas. Nosaukumu tas guva no viena šī virziena līdera – K. Monē – apzināti izmantota gleznas nosaukuma „ Impresija. Saullēkts”. Impresionisms kā mākslas virziens sākotnēji tika pilnībā noraidīts, bargi kritizēts un izsmiets. Pirmā impresionistu izstāde sabiedrībā atstāja šokējošas paviršības un nepabeigtības iespaidu. Bet māksliniekus, kas radījuši šīs gleznas, vienoja vēlme noraidīt iesīkstējušo akadēmisko mākslu, ko atzina oficiālais Salons - gadskārtējā Francijas mākslas izstāde. Salona darbība aizsākās 17. gadsimtā, un tajā izstādīja Francijas Karaliskās akadēmijas biedru darbus. Pēc Lielās franču revolūcijas Salons tika atvērts visiem māksliniekiem, taču tur iesniegtos darbus izvērtēja īpaša žūrija, kuras locekļi lielākoties bija ļoti konservatīvi noskaņoti. Akadēmiskās glezniecības tradīcijās iesakņojies, Salons izstādīja tikai nevainojami izstrādātas, tradicionālas gleznas, kurās bija attēlotas vēsturiskas, reliģiskas vai mitoloģiskas tēmas. Savukārt jaunie impresionisti neticēja, ka visi tēlošanas paņēmieni ir jau atrasti, neticēja, ka priekšmetu forma ir nemainīga, ka tradicionālā perspektīva…