Interpersonālā, grupu un masu komunikācijas īpatnības un problemātika

Interpersonala komunikācija ir „saruna” starp diviem cilvēkiem. Vārdu saruna lieku pēdiņās, jo tā var būt gan tieša, gan pastarpināta saruna. Interpersonālo komunikāciju var saukt par dialogu.
Tieša saruna ir tad, ja komunikācijas dalībnieki var redz viens otru, var novērtēt visus papildus komunikācijas aspektus, ka piemēram, ķermeņa valodu, valodas izpausmes. No vienas puses var šķist, ka tiešā komunikācija ir labākais sarunas veids, jo var redzēt, kā komunikāciju dalībnieki reaģē viens uz otru – var redzēt tūlītēju atgriezenisko saiti. No otras puses, kautrīgi cilvēki tiešās komunikācijas laikā nebūt nepasaka tik daudz, kā gribētu. Tādiem cilvēkiem netiešā komunikācija ir daudz patīkamāka. Otra iespēja – diemžēl, bet ikdienas komunikācijas mums ir jākontaktējas ne tikai ar tiem cilvēkiem, kuri mums patīk. Tiešās starp personu komunikācijas laikā, atkarībā no sarunas vēlamā rezultāta, ir jāmāk apslēpt šo nepatiku. Tiešās komunikācijas veidam tādējādi ir gan savi plusi, gan mīnusi.
Netiešā komunikācija ir, ja personas komunicē pastarpināti -pa telefonu, ar vēstulēm, vai runājot caur internetu (čatojot). Arī šādai – pastarpinātai – komunikācijai ir gan priekšrocības, gan problemātikas.
Kā priekšrocības var minēt:
laika iegūšanas (novilcināšanas) aspektu. Tādējādi ir iespējams apdomāt divreiz ko vēlamies pateikt, un izvērtēt iespējamo uztveršanas reakciju.…