Ikviena cilvēka, sabiedrības un cilvēces dzīves gaitā tiek uzkrāta noteikta dzīves pieredze, kas ir pamats katra no mums atsevišķi un visu kopā īstenotai apzinīgai dzīvei. Šīs pieredzes ieguvē izcilu lomu spēlē cilvēku mērķtiecīgi īstenotā izglītojošā darbība jeb, īsāk izsakoties, izglītība.
„Izglītība vienmēr un visur ir īpaši organizēts dzīves pieredzes dzīvei ieguves process un rezultāts, kas aplūkojami kopsaistībā gan indivīda, gan sabiedrības dzīves aspektos”, atzīst Vitolds Krieviņš savā monogrāfijā „Izglītības socioloģija”. [5, 6]
Kodolīgu izglītības definīciju piedāvā Andris Broks savā monogrāfijā „Izglītības sistemoloģija”: „Izglītība ir sistematizētu zināšanu un prasmju ieguves un attieksmju veidošanās process un rezultāts.” [3, 88]
Darba autore dot priekšroku tieši „Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīcā” piedāvātajai izglītības definīcijai, ka izglītība ir mērķtiecīgi organizēta sabiedrības vēsturiskās pieredzes, kultūrvērtību apgūšanas, pārmantošanas, sistematizētu zināšanu un prasmju apguves, personības īpašību, pārliecību, attieksmju un vērtību veidošanas un veidošanās joma, atbilstošu praktisku darbību kopums un rezultāts. Izglītības process ietver personības veidošanas un veidošanās darbību, mācību un audzināšanas darbību vienotību. Izglītības rezultāts ir personas iegūto zināšanu, prasmju, pārliecību, attieksmju, kultūrvērtību, personības īpašību kopums. Izglītība ir līdzeklis un pamats zināšanu, prasmju, kultūras un personības tālākai pilnveidei, savu spēju realizēšanai. Izglītība līdztekus zinātnei, kultūrai, medicīnai, tautsaimniecībai u.c. ir viena no cilvēkdarbības nozarēm (jomām). [2, 73]
Pasaules tautsaimniecība ir mūsdienu sabiedrības dzīves neatņemama sastāvdaļa. Tā aptver gan ražošanu un tirgu, gan zinātnes, finanšu, tiesībsargāšanas un politikas sfēru. …
