XVI gadsimta nogalē Japānas feodālisma nemierpilnākajam posmam diezgan ātri punktu pielika virkne militāru kampaņu, kuru rezultātā daimjo (lielmuižnieki) atzina viena valdnieka varu. Ar laiku daimjo savu valdījumu robežās iedibināja samērā spēcīgu varu, viens otrs no viņiem pat pārvaldīja teritoriju, kurā ietilpa vairākas bijušās provinces. Tagad, kad lielmuižniekus bija pakļāvusi vienota, centralizēta vara, iespējama kļuva valsts apvienošana, bet līdz ar to Japānā iestājās relatīvs miers un stabilitāte, kas tai bija raksturīga līdz pat jaunākajiem laikiem.
Pēc gadsimtu ilga pilsoņu kara stabila centralizēta vara tika iedibināta vienas paaudzes laikā, un to paveica trīs varonīgi militāristi- nežēlīgi varmākas un nodevēji, kuru darbi tomēr izrādījās valstiski nozīmīgi. Viens no sīkmuižniekiem- Nobunaga- iedrošinājās lēkt acīs daimjo, izcīnīja varu pār impērijas galvaspilsētu Kioto, pārbūvēja turienes pilis un savā aizsardzībā ņēma sjogunu. Tiklīdz sjoguns sāka kurnēt, Nobunaga viņu padzina, tā darīdams galu Ašikagu sjogunātam (1573). Ātri vien Nobunaga salauza arī ietekmīgo budistu klosteru pretestību, ieņemdams viņu pozīcijas un nogalēdams tūkstošiem mūku, sieviešu un bērnu. Kad 1582. gadā Nobunaga krita kaujas laikā, viņa rokās jau atradās aptuveni puse Japānas provinču.
Valsts apvienošanas darbu turpināja Nobunagas spējīgākais ģenerālis Hidejoši, kuru pieņemts uzskatīt par dižāko vīru visā Japānas vēsturē. Hidejoši bija talantīgs un inteliģents karavadonis, apveltīts ar lielisku spriestspēju, tomēr lielā mērā viņam slavu sagādājis arī fakts, ka Hidejoši Japānas vēsturē ir vienīgais cilvēks, kurš, būdams zemnieka dēls, kļuvis par visas tautas valdnieku. 1590. gadā viņš bija pakļāvis visu Japānu un loloja vēl godkārīgākas ieceres. Savu karaspēku viņš nosūtīja uz Koreju, aizvainoja Minu imperatora galma sūtņus un vēl vienu neveiksmīgu ekspedīciju sarīkoja ar neslēptu nodomu iekarot Ķīnu.
Trešais varoņu triumvirāta loceklis bija Tokugava Iejasu. Iesākumā bija ne vairāk kā Nobunagas vasalis, ap Hidejoši nāves laiku (1598) viņš jau bija Japānas ietekmīgākais daimjo. Izcīnījis liktenīgu uzvaru pār sāncenšiem, Iejasu 1603. gadā pasludināja sevi par sjogunu (trīsdesmit gadus attiecībā uz šo titulu bija valdījusi neskaidrība) un spēra nepieciešamos soļus, lai tituls turmāk paliktu viņa dzimtas, proti, Tokugavu īpašumā. Baudīdams abu priekšgājēju pūliņu augļus, Tokugava Iejasu sjoguna varu darīja tik spēcīgu kā vēl nekad.…