Politiķa analīze
K. Ulmani analizēšu pēc E. Eriksona personības attīstības psihosociālās teorijas. Vispirms es izklāstīšu, kāda ir Eriksona personības attīstības psihosociālā teorija.
E.Eriksona teorija pārstāv Ego, jeb ‘’Es’’ psiholoģiju. Eriksons par personības attīstību ietekmējošo nozīmīgāko faktoru uzskata sabiedrību, t.i. – sociālo vidi. Viņš personības attīstību skaidro kā adaptāciju sociālajā vidē. Eriksons parāda, ka izmaiņas personībā notiek visā cilvēka dzīves laikā. Viņa psihosociālās attīstības teorija aptver cilvēka dzīvi kopumā – no cilvēka dzimšanas līdz nāvei; cilvēka dzīvi viņš sadala 8 attīstības stadijās. Katrā no tā indivīdam jāapmierina noteiktas vajadzības un atkarībā no tā, cik tās pilnīgi vai nepilnīgi tiek apmierinātas, var izpausties psihosociālās attīstības krīze, kas atstāj iespaidu uz personību turpmākajā dzīves laikā.
Es atsevišķi analizēšu katru attīstības krīzi un savas domas pieradīšu ar citātiem, kas izrakstīti no grāmatas.
1. Attīstības krīze – raksturīgais konflikts ir pamatuzticēšanās – pamatneuzticēšanās. Domāju, ka šīs attīstības krīzes pārvarēšana Ulmanim nav bijusi sevišķi veiksmīga, jo viņš nespēj vai nevēlās veidot jaunas attiecības ar jauniem cilvēkiem. Viņam ir tikai 1 cilvēks, kuram viņš uzticās, jaunus cilvēkus klāt sev nelaiž. Tas tā, iespējams, ir bijis tāpēc, ka pirmajā dzīves gadā viņam nav bijis gana labs fiziskais un emocionālais kontakts ar māti.
„Ulmanim gan patīkas redzēt ap sevi patīkamus cilvēkus, tikai salauzt visus barjerus starp sevi un tiem viņam negribējās.”
„Ulmanis ir ļoti norūpējies par Enzeliņu1 , ka viņu neķer krievu un Baltijas vāciešu administrācijas spaidi. Enzeliņš šajā viņa dzīves grūtā laikā ir viņa vienīgais atbalsts un uzmundrinātājs. Uz viņa vēstulēm Ulmanis atbild – „Jums taisnība, man nederētu tik daudz kurnēt un skumt, bet ko lai dara, kad uznāk tādas grūtās dienas, to es saprotu un brīnos aizvien, kur jūs ņemat to dūšu un izturību, karot ar visām pretešķībām, kas jums bijis jāizcieš.”
2. Attīstības krīze – raksturīgais konflikts starp autonomiju un kaunu, šaubām. Domāju, ka šī attīstības krīze pārvarēta veiksmīgi, jo viņam skolas vecumā nav kauns uzdot jautājumu„Bet kāpēc Latvieši nevar nodibināt savu valsti?”
Viņš arī prata būt patstāvīgs, saprata, ka ja grib tikt uz priekšu, viņam pašam ir jāstrādā ar sevi un jāattīstās.
„Es jūtu, ka man te vajag ritēt kā akmenim pa upes gultni, ja es gribu tikt uz priekšu. Bet vai tā patstāvīgi ritētams, es nenotrīšos un nekļūšu tāds, kā citi?”
…
