Katolicisma un pareizticības salīdzinājums

1. Baznīcu dalīšanās
1.1. Austrumu un Rietumu Baznīcas šķelšanās


11.gs. sākumā Grieķu ortodoksālā baznīca vēl nebija oficiāli atdalīta no Rietumu baznīcas, tomēr divu nākamo gadsimtu laikā situācija mainījās. Pēc krustnešu iekarojumiem Vidējos Austrumos uz galvenajām Austrumu eparhijām pretendēja gan Romas katoļi, gan Austrumu ortodoksālie kristieši.
Austrumu ortodoksālā baznīca jau gadsimtiem ilgi bija attālinājusies no Romas katoļu baznīcas. Abām Baznīcām bija daudzas atšķirības zīmes, piemēram, dažādi rituāli, citāda Svētās Komūnijas norise, katrai sava Nīkajas ticības apliecības versija, atšķirīga attieksme pret statuju novietošanu baznīcā, tomēr neviena no tām neradīja nepārvaramas pretrunas starp abām kristiešu kopienām. Gadsimtiem ilgi kontakti starp Rietumeiropu un Austrumiem bija bijuši ierobežoti. Līdz ar krusta kariem tirdzniecība un sakari starp abām pusēm atjaunojās. Paradoksālā kārtā izšķirošais lūzums iestājās tieši šās jaunās tuvības laikā; tā cēlonis bija reformētās pāvesta varas jaunā attieksme un krustnešu uzvedība.
11. gs. Pāvesti vēlējās pārvaldīt kristīgo pasauli. Konstantinopoles patriarhs nevēlējās pieņemt pāvesta pilnvarotos un legātus. Kad Ibērs Muajenmutjē kā pāvesta legāts 1054. gadā ieradās Konstantinopolē, patriarhs atteicās viņam pakļauties. Tad Ibērs publicēja dokumentus, kā rezultātā patriarhs tika izslēgts no Baznīcas. Jo vien personīgāk pāvests īstenoja Rietumu baznīcas pārvaldi, jo dziļāka plaisa to šķīra no Austrumiem. Austrumos tika uzsvērta doma, ka Baznīcu pārvalda koncils, kas sastāv no piecām augstākajām Kristīgās baznīcas amatpersonām, savukārt pāvesta varas refor4matori uzskatīja, ka Baznīca jāpārvalda tikai un vienīgi pāvestam. [5; 275- 276]
Austrumu un Rietumu Baznīcas šķelšanās brieda ilgus gadsimtus ar progresējošu atsvešināšanos, kuru palielina pāvesta autoritātes vēršanās plašumā un kura Austrumu kristiešiem ir pretrunā ar vecās Baznīcas, ar viņu pašu tradīciju.
…