Angļu filozofs Bertrans Rasels norādīja, ka gara un matērijas atšķiršanas procesam, kas kļuva populārs gan filozofijā, gan zinātnē, bija reliģiska izcelsme, un tas sākās ar dvēseles norobežošanos no ķermeņa. Cilvēks kā sabiedriska būtne neidentificē sevi ar savu fizisko ķermeni, miesu, jo izprot, ka viņā mājo kaut kas augstāks, būtiskāks, ko nevar pilnībā reducēt uz fizioloģiskiem procesiem, ķermeņa uzbūvi. Tas rosina jautājumu par attiecībām starp ‘’ķermeni’’ un ‘’dvēseli’’, kas padara viņu it kā lielāku.
Kongo zinātnieka Ž. Pualu viedoklis, ka katrai būtnei ir jābūt ķermeniskam apvalkam, gars eksistē tikai ķermenī un pateicoties ķermenim, un tā nodalīšanās no ķermeņa nozīmē, ka esamība pamet bojā gājušo apvalku, neatstājot savu ķermeni, kas ir neatņemama tā daļa un, līdzīgi tam, nevar iet bojā.
E. Tailors raksta, ka dvēsele ir smalks, nemateriāls cilvēka tēls, pēc dabas kaut kas līdzīgs tvaikam, gaisam, ūdenim vai ēnai, kas neatkarīgi un brīvi valda pār sava ķermeniskā īpašnieka personisko apziņu un gribu pagātnē un tagadnē. Tā var pamest ķermeni un pāriet no vienas vietas uz otru. Tā spēj ieiet citu cilvēku, dzīvnieku un pat lietu ķermeņos, pārņemt tos un iedarboties uz tiem.
Daoismā nemirstību saprata tādējādi, ka dvēsele var iemantot mūžīgo dzīvību tikai kopā ar ķermeni. Uzskatīja, ka dvēsele nevar pastāvēt bez ķermeniskā apvalka, un cilvēkam ir jārūpējas par to, lai nodrošinātu dvēseles un ķermeņa vienotību.
Racionālists Gotfrīds Vilhelms Leibnics teicis, ka dvēsele seko pati saviem likumiem, arī ķermenis saviem, un tie sastopas saskaņā ar iepriekš nolemto harmoniju, kāda pastāv starp visām substancēm, tā kā tās visas ir viena un tā paša universa reprezentācijas. Leibnics saka, ka ķermeņa un dvēseles mijiedarbību aktivizē monādes – garīgā spēka aktivitātes vienības. Katrai monādei ir sava sūtība.…
