Šis zinātniski pētnieciskais darbs ir veltīts klonēšanas juridiskajam aspektam. Es izvēlējos tieši klonēšanas likumdošanu kā tematu, jo pati vēlos studēt jurisprudenci un mani, protams, interesē arī klonēšana kā zinātne. Šeit pamatota pati vajadzība pēc noteiktas likumdošanas klonēšanas sakarā, kā arī, protams, iemesli šai vajadzībai.
Klonēšana kā patstāvīgs zinātnisks termins ir radies pavisam nesen, un pat daudzi zinātnieki nav pārliecināti par to, kā šo terminu definēt. Tāpat arī ir daudzas neskaidrības pašā klonēšanas procesā, piemēram, kādēļ dažas sugas nav iespējams klonēt dažas sugas, bet dažas var, un kādēļ jaundzimušie „kloni” ir nedabīgi lieli, kā arī, kādēļ „kloni” bieži mirst nesaprotamu iemeslu dēļ?
Zinātniekiem, potenciālajiem gēnu terapiju pacientiem – pārsvarā slimnieki ar ģenetiskām kaitēm - ir pozitīvāka attieksme pret klonēšanu, kamēr reliģiski konservatīvo un parasto iedzīvotāju viedokļi klonēšanas izpētes un pielietošanas jomā ir vairāk vai mazāk noraidoši, izņemot Romas pāvestu Jāni Pāvilu II, kas izteica savu atbalstu klonēšanas izpētei ārstnieciskos nolūkos.[3]Daudzu valdību orgāni, piemēram, ASV Prezidenta Konsīlijs, ir pauduši viedokli, ka ir nepieciešama stingrāka likumdošana, jo debašu starp iedzīvotāju grupām ceļā vēlamo rezultātu būs grūti panākt. [1]
Kā apgalvo„Human Genome Project”, „ir bijuši ļoti nedaudzi gadījumi, kad likumdošana ir ierobežojusi pētniecisko darbu”, ar ko daudzi zinātnieki pamato savu viedokli par to, ka klonēšanu nevajadzētu ierobežot, kā arī tiek apgalvots, ka „tas [tiesiskais regulējums klonēšanas jomā] varētu kļūt par sliktu ieradumu un piemēru turpmāk”.[6] Tomēr nedrīkst nepieminēt, ka tiesiskais regulējums zinātnes jomā ir bijusi pamatota, piemēram, kodolizpētes jomā, bioloģisko ieroču jomā, arī medicīnas jomā. Galvenais regulējumu mērķis šajā gadījumā ir ierobežot nepietiekami izpētītos, neētiskos izpētes aspektus, kā arī potenciāli bīstamos cilvēkam. Līdzšinējā pieredze pētījumos, kas veikti ar dzīvniekiem, liecina par visai lielu iespēju kaitēt veselībai un dzīvībai.
Valstīs, kurās klonēšanas izpēte ir pietiekami attīstīta, piemēram, ASV, Lielbritānijā, Austrālijā, Dienvidkorejā, jau ir izstrādāta sava likumu sistēma attiecībā uz klonēšanu. To, vai likumu sistēma ir primitīvāka (notifikācijas, brīdinājumi, birokrātiskais aparāts), vai sarežģītāka (izejvielu importa/ievākšanas aizliegumi, rūpīga kontrole biotehniskajos uzņēmumos/institūtos, cita veida aizliegumi) nosaka katras valsts nepieciešamības, nozares attīstības līmenis, valdošais viedoklis sabiedrībā. …
