Austrālijas nacionālais zvēriņš koalas lācītis (Phascalartos cinereus) vēl nesen bija uz galējas iznīcības robežas. Toties tagad Austrālijas valdība stingri aizliegusi koalas pārvest. Dažas valstis tic, ka ar šādu aizliegumu var palīdzēt retiem dzīvniekiem atkal savairoties. Tas ir izdevies tikai ar dažiem dzīvniekiem, piemēram, ar orangutāniem.
Austrālijā vēl pirms simt gadiem bija miljoniem koalu, glīto, mazo “plīša lācīšu”. Tolaik jauniem ļaudīm iecienīta izprieca bija šaut koalas, jo retajā eikaliptu lapotnē tie bija viegli saskatāms mērķis. Lielākoties vajadzēja vairākus šāvienus, jo koalam ir ļoti sīksta dzīvība. Pat pusdzīvs tas vēl krampjaini turas pie zariem, kaut ar vienu roku vai kāju. Pirksti tam labi piemēroti. Pakaļkājām īkšķis veido taisnu leņķi ar pārējiem pirkstiem, bet priekškājām ir pat divi īkšķi, tā kā zaru no vienas puses aptver divi pirksti, no otras - trīs.
Koalas medīšana nav nodarbošanās mīkstsirdīgiem cilvēkiem, jo ievainots koala bieži vien skaļi brēc, un brēcieni nepatīkami atgādina bezpalīdzīga bērna raudas.
Vēl šausmīgāk mazie zvēriņi brēc, kad tie dzīvi sadeg. Un sadeguši ir miljoni, arī tagad vēl sadeg diezgan daudz, jo austrāliešiem ir paradums katru gadu aizdedzināt mežu. Mežs pilnīgi neizdeg kā skujkoku meži Kanādā vai Eiropā. Tas notiek vienīgi tad, ja koki iepriekš “apgredzenoti” - visapkārt stumbram izgriezta miza, lai sulas vairs netiek uz galotni un tā nokalst. Tā dara lielās meža platībās, lai paplašinātu aitu ganības. Bet neapgredzenotajiem eikaliptiem vienīgi sadeg vecā miza, ko koki ik gadu nomet un kas ir atdalījusies no stumbra un nokarājas uz visām pusēm. Tā viegli aizdegas , un acumirklī uzliesmo viss koks no saknēm līdz galotnei - tas ir neaizmirstams skats. Vairums koku pēc ugunsgrēka turpina zaļot.
…
