Uz pasaules nav ideālu cilvēku, ir tikai ideāli plāni. Tāpat ir ar visām lietām, ko cilvēks izgatavo, un darbībām, ko veic. Tiesību normas – cilvēku izdotas, lai kalpotu sabiedrībai un tās labklājībai, lai veidotu tiesisku valsti – arī nav izņēmums. Ļoti bieži sastopamas pretrunas izdotajos normatīvajos aktos. Daudzkārt tas rada prettiesiskas sekas, liekot kļūdīties tiesām pieņemot lēmumus. Šādu trūkumi ir pat tiesiski attīstītu valstu izdotajos normatīvajos aktos, vēl jo vairāk šādu trūkumu ir postsociālisma valstīs, pie kurām pieder arī Latvija.
Uzskatu, ka Latvijai vēl daudz kas jāmaina un jāattīstās, lai kļūtu par attīstītu un tiesisku valsti, tieši tādēļ izvelējos šo tematu, jo uzskatu, ka tiesību normu kolīzija ir viens no klupšanas akmeņiem ceļā uz tiesisku valsti. Vēlos vairāk izzināt un saprast šo sarežģīto tēmu, kas acīmredzot ir sagādājusi problēmas arī mūsu likumdevējam.
Savā darbā apskatīšu gan kolīzijas definīcijas, gan tiesību normu kolīziju atrisināšanas metodes un kolīzijas Latvijas normatīvajos aktos un tiesu praksē.
“Kolīzija – nesaskaņas vai pretrunas starp atsevišķiem likumiem vai tiesību normām, kas regulē vienas un tās pašas vai radniecīgas sabiedriskās attiecības.” 1
No definīcijas varētu izsecināt, ka “kolīzija jeb tiesību normu konkurence ir, kad vairāku tiesību normu tiesiskie sastāvi var pilnā apjomā vai daļēji segties, tā ka tas aptver vienus un tos pašus faktiskos apstākļus”. 2
Tiesību normu kolīzijas parasti rodas, kad normas ir nesavienojamas loģiski, pārkāpjot prasību pēc racionalitātes, empīriski – pēc efektivitātes, vērtējoši – vienlaikus ievērojot divas tiesību normas, tiek pārkāpta trešā norma.
Gadījumos, kad pretrunas likumā jau novērsis pats likumdevējs ar likumu, sauc par šķietamo kolīziju. Šajā gadījumā kolīzija neizraisa nekādas problēmas. Par piemēru varētu minēt:
Kolīzija starp LR advokatūras likuma 67.p. un Krimināllikuma 302.p., kur pirmais likums uzliek pienākumu neizpaust pilnvardevēja pienākumus, ko tas uzticējis advokātam, tam pildot savu darbu, bet otrais likums rada atbildību par atteikšanos liecināt. Nevar tikt ievēroti abi šie likumi reizē, tomēr likums pats novērš šo pretrunu – likums, kas nosaka pienākumu liecināt, pieļauj iespēju to nedarīt, pastāvot noteiktam iemeslam.…
