Par komēdiju sauc dramatisku darbu, kura centrā izvirzīti komiski raksturi, kas darbojas komiskās situācijās.
Traģēdijas centrā ir spēcīga personība, kuras bojā eja rada skatītājā dziļu pārdzīvojumu. Komēdijā turpretī, gluži otrādi, bieži vien parādīti aprobežoti, atpalikuši ļaudis, kas, nonākot komiskās situācijās, izraisa skatītājos vai nu smieklus, vai izsmieklu. Tieši smieklos ir komēdijas spēks. “No vienkārša izsmiekla baidās pat tas, kas nebaidās vairs ne no kā pasaulē.” (N. Gogolis)
Komēdijā pozitīvo ideālu apliecina ar satīrisku nostāju pret negatīvajām parādībām.
Komēdijas raksturīgākās pazīmes ir komiskas situācijas un humoristiskā vai satīriskā plāksnē atveidoti galvenie varoņi.
Komēdijā sevišķi liela nozīme ir spilgti veidotiem, hiperbolizētiem raksturiem. Hiperbolizēti raksturi nedrīkst zaudēt ticamību.
Atkarībā no autora attieksmes pret komēdijas varoņiem izšķir satīriskās komēdijas, liriskās komēdijas un satīriskās komēdijas – pamfletus.
Par satīrisku komēdiju sauc dramatisku darbu, kurā raksturi tiek atklāti ar satīras palīdzību. Tā raksturīga ar neparastu asuma konfliktu un sižeta veidojumā, darbojošos personu valodā.
Liriskajās komēdijās, tāpat kā satīriskajās komēdijās attēlotas negatīvas parādības, taču pati darbība piesātināta ar priecīgu, lirisku noskaņojumu. Lirika te mijas ar komiskumu, poēzija – ar satīru, smaids – ar skanīgiem, jautriem smiekliem. Raksturīgs liriskās komēdijas paraugs latviešu literatūrā ir E. Zālītes luga “Vārds sievietēm”.
Satīriskajā komēdijā – premfletā valda satīra, kas ir niknuma un naida pilna. Šajā komēdijā plaši tiek izmantota hiperbola un visasākie, visspēcīgākie komēdijas līdzekļi.
Īpašs komēdijas veids ir vodeviļa. Par vodeviļu sauc joku lugu, kurā dažādas komiskas situācijas saistās ar kuplejām un dejām. Vodeviļas iezīmes ir arī R. Blaumaņa joku lugā “Skroderdienas Silmačos”.…