Jēdziens “konflikts” ir radies no latīņu valodas, kas latviski nozīmē stāties pretī, pretoties, pretēju interešu, uzskatu un tieksmju sadursme, asas domstarpības. Konflikta jēdziens tiek lietots daudzās zinātņu nozarēs, un līdz ar to ir daudz definīciju. Psiholoģijā ar konfliktu saprot oponentu vai mijiedarbības subjektu pretēju mērķu, interešu, pozīciju, domu un uzskatu sadursmi. Konfliktu var definēt kā vienu no cilvēku mijiedarbības formām, kuras pamatā ir dažādu veidu reālās vai iluzoras, objektīvas un subjektīvas, dažādā pakāpē apzinātas pretrunas starp subjektiem, mēģinājumi tās risināt kognitīvi vai emocionāli [2, 160 lpp.].
Konflikts kā patstāvīgs jēdziens un process intensīvi pētīts kopš 1924.gada, tika izveidots kategoriju apraksts, ko vēlāk papildināja konfliktoloģijas speciālisti A.Ancupovs, S.Prošanovs un citi. Zināšanas par konfliktiem, to pētījumi ir ilgstošu izmaiņu rezultāts, kas ir izvērtēts, pamatojoties uz mūsdienu humanitārajām, sociālajām un eksaktajām zinātnēm, reliģiju, mākslu, kultūru, sabiedriski politisko praksi un pieredzi. Līdz 1924.gadam konfliktu pētīšana bāzējās uz praktisku pieredzi. Otrajā periodā – 1924.-1990. gadā – konfliktu pētīja, pamatojoties uz zinātniskām metodēm un principiem. Trešajā periodā – no 1990.gada līdz mūsdienām – konfliktoloģijas zinātne kļuvusi par starpzinātņu nozari. Galvenie pētīšanas virzieni ir organizācijas darbība, personība, uzvedība, etnoloģija. Konfliktoloģija ir konfliktu starpzinātniska pētīšana. Pētīšanas objekts ir dažādu līmeņu konflikti (konflikti indivīda līmenī, starppersonu konflikti, starpgrupu, starpvalstu, sociālie konflikti), pētīšanas priekšmets ir konfliktu iemesli, attīstības likumsakarības un principi, risināšanas stratēģija, taktikas, analītiska sistēmanalīze, diagnosticēšana [2, 164 – 165 lpp.].…
