Pēc Amerikas revolūcijas Konfederācijas panti (1781) vaļīgi sasaistīja trīspadsmit kolonijas; tās ietvaros katra no kolonijām „saglabā savu suverenitāti, brīvību un neatkarību,” veidojot „ciešu sadraudzības līgu cita ar citu kopīgai aizsardzībai, brīvības drošībai un vispārīgai labklājībai”. Pie tam „nodokļus noteiks un ievāks vairāku Štatu varas orgānos un ar likumdošanas palīdzību.”1 Šādos apstākļos bijušās kolonijas bija pakļautas nevienprātībai un ārvalstu draudiem, tās nebija spējīgas uz vienotu un izlēmīgu rīcību. Tā rezultātā 1787. gada 25. maijā Filadelfijas konvencijā tika sastādīts konstitūcijas uzmetums, uz kura pamata tika dibināta suverēnā ASV valsts. Jaunajai valdībai, tāpat kā senākajām Eiropas valdībām, tika piešķirta autoritāte noteikt nodokļus, aizņemties un kalt naudu, veidot armiju un floti un vadīt ārlietu politiku ar citām valstīm.
ASV tika izveidotas relatīvi vēlu tās interešu sistēmas attīstības procesā, kas dominē globālajā politikā vairāk kā trīssimt gadus. Šī sistēma tika izveidota Eiropā un izpletās visā pasaulē, kad eiropieši izpētīja un iekaroja vairumu apkārtējās pasaules teritoriju. Pirms teritoriālas valsts izveides globālajā politikā dominēja plašs klāsts politisko veidojumu, tādu kā impērijas, ciltis un pilsētas. Teritoriālo valstu dominance sāk ierūsēt un, lai gan valstis joprojām ir galvenās darbojošās personas globālajā politikā, tām sāk pievienoties citi darboņi, tādi kā korporācijas, kas aptver visu pasauli, etniskās un reliģiskās kopienas un nevalstiskās organizācijas.
Suverēnā valsts ir izgudrojums, kas tikai relatīvi nesen parādījās uz vēstures skatuves. Tās spēja mobilizēt resursus un iedzīvotājus ļāva eiropiešiem izplest savas institūcijas visā pasaulē un piešķīra valstij dominējošu lomu globālajā politikā trīssimts gadus.
Reālisti un neoreālisti lēni ir sapratuši viennācijas valstu mainīgo lomu globālajā politikā. Viņi apgalvo, ka nekas daudz nav mainījies, jo vienmēr ir bijuši arī citi darboņi papildu valstīm un valsts suverenitātes princips vienmēr ir ticis godināts pēc tā laušanas. Šī iemesla dēļ politologs Stīvens Krasners (Stephen Krasner) dēvē suverenitāti par „organizēto liekulību”.5
Liberāļi, no kuriem daudzi uzskata valsti par šķērsli mieram un atbalsta globālu pārvaldi, reizēm pārspīlē to, cik lielā mērā valsts institūcija atrodas norieta periodā. Viņi uzskata valstis par šķēršļiem cilvēktiesībām un brīvajai tirdzniecībai. Konstruktīvisti meklē revolucionāras izmaiņas globālās politikas organizācijā, balstoties uz pakāpeniskām pārmaiņām cilvēku normās, tām mainoties no pagātnes šaurā nacionālisma un pievēršoties transnacionālajiem jautājumiem, kuri apdraud cilvēku labklājību visā pasaulē.…